Vai esat novestas līdz asarām darba vietā?

Tām, kas strādā ātrākas vai lēnākas ēdināšanas iestādēs - jūs pašas ļaujat kāpt sev uz galvas! Es iedomāties nevaru, ka atbildēšu vai kā citādi reaģēšu uz svilpieniem, knipjiem un citādām parupjām izdarībām. Tādus cilvēkus vienkārši jāignorē, kaut 5x jāiet garām, kamēr viņi normāli, cilvēcīgi nepajautā. Ir jāmāca cilvēkiem uzvesties, ja mamma to nav iemācījusi. Otra lieta, neesmu ievērojusi, ka kaut kur Latvijā būtu uzņēmumu rīkotas apmācības, kur tieši iet cauri lietām, ko darīt ja klients sūdzas par lietām, kas nav jūsu vaina, vai pat ja ir - kā šīs situācijas labot.
Par tēmu - raudāju, kad mani par regulāru kavēšanu atlaida no foršas darba vietas. Kas vainīgs, pati protams. Man vēl deva iespēj kaut kā vārdiski aizstāvēties, dot iemeslus, kāpēc mani paturēt, bet jutu - pat ja es tur palikšu, uz mani vienmēr šķībi skatīsies un es nejutīšos brīvi - tātad - man tas nav vajadzīgs. Asaras sanāca par to, ka tajā brīdī tā jau naudas nebija un vēl atlaida (1. un es ceru, ka vienīgo reizi mužā!) , jo par jauna darba atrašanu nekad neesmu uztraukusies.

To darbu, kuraa esmu shobriid, nemainiitu ne pret ko.. Tas ir, neatgrieztos pie viesmiilja darba vai pie kases aatraas eedinaashanas uznjeemumaa.. Bet tas arii prasa lielaaku uzmaniibu no manis.. Taa ir lielaaka atbildiiba utt.. Shobriid es vairs nevaru atlauties kaapt atpakalj uz leju.. (atsaucoties uz Daces komentaaru)

Zoyy , bet zini, kā man liekas, pie rindām lielākoties ir vainīgi paši cilvēki, nevis apkalpojošais personāls! :D pārdevēji parasti visu ātri saskenē, ievada, nosauc summu, bet pircēji jau ir tie, kuri pusstundu pa maku rakājas, izdomā aizskriet vēl kaut kam pakaļ, beigās nevar atlikumu salasīt un sataisīties.

Zoyy, man tas pats, kad straadaaju par istabeni. Straadaaju Nevis vajadziibas spiesta, bet taapeec, ka gribeeju sevi paarbaudiit un taapeec, ka esmu bishi kukuu:D Atceros, ka recepcijas chikses uz mani kaa uz peedeejo meeslu skatiijaas, bet smiekliigaakais ir tas, ka pashas, atvainojos par snobismu, daudz zemaakaa soc. statusaa atrdaas un citaa situaacijaa gan jau ka smaidiitu sejaa. Vispaar shaads darbs ir taada dziivesskola, ko ne pret ko nemaniitu. Tik daudz ko galvaa man sakaartoja pa pareizajaam vietaam. Loti cienu apkalpojosho personaalu un nekad neatlaushos nievaajoshu attieksmi!

Darbs jebkurā jomā ar cilvēkiem nav tas labākais, jo tiešām reizēm šķiet, ka daži nāk tikai pakasīties.
Raudājusi neesmu, vispār tā mani ir grūti aizskart, ja kāds uzvelkas un grib pakašķēties, es tikai stāvu un smaidu, saku paldies, novēlu jauku dienu utt., jo neko citu teikt nav vērts, ja ir, tad iedodu ledeni :D Bet vienreiz meitenei pie blakus kases gadījās mazliet nestabila sieviete, kas sāka saukt viņu par idioti utt. tāpēc, ka domāja, ka nauda no kartes noņemta divas reizes, jo meitene pārprasīja,lai vēlreiz uzspiež zaļo podziņu pēc pin koda, ko sieviete nebija izdarījusi. Un tad es pat blakus sajutos neērti, jo no mutes viņai nāca ārā tāāādi trīsstāvīgi vārdi.
Es nezinu, kam jānotiek cilvēka dzīvē, lai nevainīgam pārdevējam/viesmīlim/bārmenim vai jebkuram citam veltītu savus dusmu izvirdumus.

Esmu, un tas bija nesen, strādāju viesnīcā, biju vietniece,tad kādu dienu atbrauca direktore un sāka man pārmest lietas kas uz mani neattiecās, es eksplodēju un pasūtiju visus 3 mājas tālāk! Biju nikna, uzrakstīju atlūgumu! Bet tagad direktore zvana un lūdz nākt atpakaļ, ar ko es atcērti, ka vairs neatgriezīšos pie viņas, jo man ir nepieņemami ka uz mani uzgāž savus negatīvos fluīdus! Tagad esmu daudz labākā darbā, pietam daudz augstākā amatā! :)

Strādāju patreiz veikalā. Neesmu uz pilnu slodzi un strādāju gandrīz katru dienu, tāpēc esmu abās maiņās. Un vienā maiņā ir sieviete, kurai priekšniecība brūk virsū par visu. Tas nekas, ka viņa gandrīz nekad nav vainīga. Tad pasūtījumu par daudz, tad tas slikti, tad slikti ir tad, kad ir slikti priekšniekiem un tt. Man ir ļoti žēl tās sievietes, jo redzu, kad viņa stāv un klusē un zina, ja ko teiks būs sliktāk. Pie tam bļauj virsū skaļi un pa visu veikalu, kad ir pircēji. Paldies dievam man nav nācies raudāt, jo saraudināt ir mani grūti. Drīzāk vieglāk ir nokaitināt un ja būtu kā tai sievietei, es norautu veikala formu uzmestu uz kases un pateiktu: tad ņemiet strādājiet. Un man būtu vienalga. Tiešām nepatīkami.

es ar pēc pieredzes ātrajās ēstuvēs u.t.t, esmu saprotoša,un nebļauju un nestrostēju,vai vai cik ilgi jāgaida, tā jau saprotu,tās rindas,cilvēki ko buršķ, pret apkopējiem vispār šausmas, vienu dienu tikai strādāju par apkopēju,bagātie pat uz manis spļāva,bet es nekāda nabagā nebiju,vienkārši gribēju piepelnīties un visu to spa ko viņi tur izbaudīja es ar varēju atļauties,vienu dienu nostrādāju,aizgāju un nākamajā dienā gāju uz to spa pati atpūsties, redzētu jūs to skatu priekšnieces acīs,ka es kas vakar strādāju par apkopēju varu nākt te atpūsties,šausmas,cilvēki,taču esam saprotošāki :)

Pirmajaa darbavietaa vienreiz raudaaju no noguruma, vienkaarshi bija daudz jaarukaa, paraleeli jaamaacaas, praktiski bez briivdienaas. Taas bija vairaaks dusmu asaras, skatiijos uz sevi spogulii un devu sev vienu no svariigaakajiem soliijumiem dziivee.
Otrajaa darbaa bija viena pamatiiga histeerija klientu deel, naacaas saukt apsardzi, kas manaa acu priekshaa vienu no chaliem liidz asiniim atspaardiija. Peec tam veel kaadu laiku Viens no Taas kompaanijas chaliem mani stalkoja, man naktiis murgi raadiijaas, paldies Dievam, viss labi beidzaas. Patreizeejaa darbaa dazhreiz no nervu sasprindzinaajuma gadaas kaads vaajuma briidis, bet censhos savaakties.

Es arii kaa klients esmu saprotosha un laipna.. Ja jaapagaida, ok, ja nav, tad nav u.tml.. Arii vienmeer visus sveicinu, jo, kad straadaaju aatraas eedinaashanas uznjeemumaa, tad bija arii taadi gadiijumi, ka vnk ieveljaas viens un visp tevi neierauga, vinjam tikai svariigs ir tas peec kaa vins ir atnaacis.. Ne paldies ne luudzu, dod tikai..

Ance Jā, gan jau ka es ari kadreiz par to pasmiesos, jo gan jau ka naks vel citas nepatiksanas, varbut vel lielakas. Be tapec es tagad censos audzet savu kaut vai mazo aadinju, lai citreiz nenobirtu ne asara. :-)

*stresains

Pastrādājiet ātrajās ēstuvēs.
Visi virtuvē, kā pušjukuši iet, cilvēki nelaipni, bļauj virsū, ja burgeris nepareizi ietīts vai nav mērce iespiesta, uz to, kas pie kases stāv, bet vainīgi jau tie, kas virtuvē. Aizej ar to burgeru uz virtuvi, tevi pasūta, lai cep pati, kad daudzi pasūtījumi jānodod. Naudu ko izdot nekad nav, jo visi nāk ar lielajām bankontēm, jāskrien pie maiņas vadītājas mainīt, tā vēl brauc virsū, ka neprasi cilvēkiem sīknaudu, bet nu neviens jau nekad nedod. Grīdu paslaucīt arī nereāli, tu tur stumies ar savu grīdas lupatu un spaini, tev uzbrēc bariņš jauniešu, lai nebrauc virsū. Tas darbs ir fiziski smags, bet emocionāli daudz, daudz, daudz reizes smagāks.

Tik precīzi viss aprakstīts. Vienmēr paliek žēl uz tiem darbiniekiem skatoties, jo pati esmu tam gājusi cauri. No tā laika arī esmu daudz iecietīgāka pret pārdevējiem lielveikalos utt.

Esmu raudājusi darbā. Strādāju tiesā un darbs ir stresaisns. Protams, atkarīgs no tiešās priekšniecības.

meribella ++ :-D

krista Nu jaa, bet vai Tev nav bijis bail pazaudet savu darbu? Jeb Tu ar tiem suligajiem vardiem kartigi pieliki visus pie vietas taa, ka nevienam vairs nebij viedokla? :-D

Šajā darbā raudājusi neesmu, bet ir bijušas situācijas, kad tālu nav no tā. Par laimi darbs pārāk dinamisks, lai pārāk daudz laika veltītu vienai situācijai, tāpēc ātri tiku pāri tam momentam.

Jā,raudāju,kad mani atlaida no darba ar tekstu-nevar tikai ar bērniem darboties,vajag arī ar audzinātāju un otru auklīti vairāk komunicēt.Un mums pieteicās meitene,kas ir gatava saņemt mazāk.
Otra aukle un audzinātāja bija stipri vecākas par mani un visu laiku savā starpā klačojās un apsprieda kaut kādas smaržas,nagu lakas un citas ar darbu galīgi nesaistītas lietas,kamēr es plēsos viena uz pusēm,lai savāktu to 3gadnieku baru,kuri reizēm bija pat 18 un es nespēju sadalīties uz pusēm-vienā grupas galā šķiru kašķi,kamēr otrā,audzinātājas priekšā cits citam ar kaut ko krauj pa galvu,kamēr šī runā pa telefonu un vispār neregē uz to.Vai es cenšos mierināt kādu,kurš raud,ka mamma aizgājusi,bet tur ir vēl 2 tādi galīgi nopunķojušies,kuriem punķis jau mutē līst iekšā.Vārdu sakot es tiešām no sirds centos DARĪT SAVU DARBU,kas bija strādāt ar bērniem,iesaistīties rotaļās,vaktēt,lai visiem mutes tīras,bikses sausas un viens otru nenosit,pusdienlaikā ar vienu puiku sēdēju viņa gultiņā,ar viņu klēpī aptuveni stundu līdz viņš iemiga,jo citādi viņš vienkārši negulēja.Un tiem bērniem es tiešām patiku.Un es vispār neesmu nekāds bērnu fans,dariju es to darbu pienākuma pēc,bet,manuprāt,darīju to labāk gan par audiznātāju,gan otru aukli.Nekad es neatļāvos darba laika pusstundu runāt pa telefonu,ja kāds zvanija fiksi pacēlu,noskaidroju,ko vajag un teicu,ka man nav laika runāt.
Tiešām sāpēja,kad man pēc mēneša paziņoja,ka es vairs nestrādāšot šeit.Jautāja manu viedokli par to,bet es neko nespēju atbildēt,jo kakla bija kamols.Nostrādāju vēl 3 dienas un prom ejot uznāca bimbons,jo sīkie man prom ejot apmetās apkārt apskaut un teica,ka gaidīšot mani pirmdien.Darba devējiem un kolēģiem es nepatiku,bet acīmredzot bērni par mani bija priecīgi.Acīmredzot tur svarīgāk bija patikt kolēģēm,kā bērniem.Laikam vajadzēja mesties klačoties par savu gultas dzīvi,jaunajām iznākušajām smaržām,tusiņiem klubiņā un vēl nez,ko.Lai tie sīkie tur sitās.
Tikai man aizdoma,ka es arī biju pieņemta kā pagaidu variants,jo izrādās-nestrādāju oficiāli.Saņēmu atpakaļ savu nodokļu grāmatiņu bez neviena ieraksta,kaut gan "nodokļus" no algas novilka.

Pf, Ledene, cilvēki ir dažādi. Tagad es par to būtu smējusies, tolaik gan visu dikti ņēmu pie sirds.

Reizēm gan sanāk sadusmoties uz tupiem cilvēkiem, kā, piemēram, uz savu bijušo priekšnieku bankā. Cilvēks atļāvās pateikt, ka, ja aiziešu no uzņēmuma, man vienīgā izeja būšot iet strādāt par minimālo algu niecīgā privātajā uzņēmumā vai ko tamlīdzīgu. Tad gan es aizsvilos (bet, nu, tam par pamatu arī bija knapa alga un nenormāli daudz darba pienākumu, kuri man pēc idejas vispār nebija un es pat tos nedrīkstēju veikt) un izgāju no tās ēkas. Tā arī neesmu tur atgriezusies un esmu ļoti priecīga par to.

Jā, bija viena tāda reize. Tikko biju sākusi strādāt ātrās apkalpošanas ēstuvē, bija jauna, bez pieredzes, taču pārējie darbinieki teica, ka visu iemācīs utt. Rezultātā - tikai otrā diena darbā, mēģinu visu apgūt un pēc iespējas ātrāk iemācīties, taču stress liels, ka kaut ko nesalaižu greizi. Pielika mani pie kases (nemācēju darboties ar kases aparātu), pieņemu pasūtījumu, taču nezinu kur ko kasē spiest. Visām meitenēm, kuras ir man aiz muguras un gatavo pasūtījumus lūdzu lai palīdz, jo nezinu kas jādara, taču rinda paliek aizvien lielāka, cilvēki gaida. Tad viena no meitenēm uzkliedza tā, ka salecās par rindā stāvošie cilvēki. "Jau besī, neredzi, ka man nav laika? Pati nevari tikt galā?" un tādā garā. Pastūma mani malā un pati pieņēma pasūtījumu. Tad aizskrēju uz tualeti, noslaucīju degunu, acis un uzliku uz sejas smaidu, lai dotos atpakaļ uz zāli. Prieks, ka nu jau sen no tās vietas esmu prom, jo šim starpgadījumam sekoja vēl daudzi un dažādi, taču šo atceros visspilgtāk.

uj domāts sievietei ap 40 gadiem :D