Atmiņu tēma - bērnības vilšanās

kad biju maza ciemos pie omiites, vinja man no virtuves sauce "Gribi saldeejumu?", es prieciiga, protams, ka jaa, gribu. Tikai, kad atnaacu uz virtuvi un uz shkiivja redzeeju sauteejumu, nevis saldeejumu, biju ljoti, ljoti viilusies :D

Teletuubijs, neesi tu? :D https://www.youtube.com/watch?v=84DLT4yRcy4

Es vienmēr lecu no augstas gultas un vicināju rokas kā putns, tādējādi domājot, ka kā putns spēšu noturēties virs zemes. Lai cik daudz es bērnībā uz zemes nebūtu kritusi un raudājusi, es tāpat lecu ar cerību, ka varēšu noturēties virs zemes, kamēr ome man neizstāstīja visu patiesību, kāpēc putni var lidot un es ne. Tā bija vilšanās. :(

Mana lielākā vilšanās laikam bija saistībà ar zobu feju. Vienmēr noliku zobiņu zem spilvena un hopā nākamajā rītā mani tur gaidīja viens latiņš. Nekā nevarēju saprast kā tā feja tur viņu noliek tā, ka es to nemaz nepamanu un nepamostos. Tas viss beidzās naktī kad es sajutu kā mamma zem spilvena liek roku un cenšas kaut ko atrast un tad es sapratu, zobu fejas nav. Tas sagrāva manu skaisto ilūziju par skaistu meitenīti zilā kleitiņā, kas nāk pakaļ maniem zobiem.

"Loti gribēju vecāku brāli. Kad uzzināju, ka pie vecāka man netikt nekā, tad noziņoju mammai, ka negribu nekādu :D

ZS vecītim man nekad nav mācījuši ticēt, tāpēc šāda vilšanās nav bijusi. Nemaz nezinu, vai saviem bērniem stāstīšu, ka dāvanas atnes vecītis.

Par to, ka Z-svēku vecītis neeksistē, man paziņoja brālis un brālēns ar māsīcu - Zsvētku vakarā, nu burvīgi vienkārši.
Viņi bija tāds trio, mani nekad neņēma kompānijā, jo biju par jaunu.. Vienmēr tā škrobojos, viņi runāja pupiņu valodā, lai nesaprotu un es taču iemācījos :D

_paris, mana vecmamma ar krustmāti tā runāja. Es diemžēl neiemācījos :(

Bērnībā domāju, ka televīzijas tornis ir tas pats slavenais Eifeļtornis, tāpēc biju ļoti vīlusies, kad uzzināju, ka tas nav viens un tas pats, jo līdz atklāsmes brīdim draugiem lielījos, ka "pa manas mājas logu var Eifeļtorni redzēt" :)

Annie, droši, varam runāt randiņu reiz un iemācīšu tev. :D

_paris, o, kāds feins piedāvājums :) Bet diezin vai ar to pietiktu - man likās baigi sarežģītā/

Opo, pupupipiņ vapalopodapa mapan aparīpī ļopotipi papatipikapa. :D

Mani arī lielās māsas gribēja kaitināt, bet es ļoti ātri iemācījos. :D

Annie, viss no sākuma šķiet sarežģīts, kas nezināms.. Tiesa gan - vairs jau tev šī valoda nav aktuāla, vienīgi, kad pašai bērni būs, tad varēsi ar vīru malt, zin` kā :D :)

Espes aparīpī ļopotipi āpātripi iepiemāpācīpījopos :D

Izlasīt jau var, bet, ja ātri jārunā diezin vai sanāktu. Bāc, kad būs daydz brīva laika, toč pamācīšos.

Kad vecāku skapī atradu savus zobus, vēstules z-svētku vecītim :D
Bet neteicu,ka zinu,vienmēr jutu,ka vecāki lien zem spilvena pēc zoba un liek naudu, ar omi vislabākās Lieldienu atmiņas,gājām meklēt lieldienu olas, es vienmēr redzēju,kā viņa paslēpj kinderolas,bet tie rīti,kad gājām meklēt bija tik jauki un mīļi :D

Vislielākā vilšanās laikam bija, ka uz krāsns augšas tomēr nedzīvo circenītis, kurš piena zobu vietā dod jaunus :D Bērnībā bija tāds rituāls, ka jānostājas ar muguru pret krāsni un metot augšā piena zobu jāskaita pantiņš "Še tev circen veco zobu, dod man vietā jaunu" :D Es nezinu, kapēc man vecāki, ko tādu bija iestāstījuši :D Varbūt, lai nebūtu jātēlo zobu fejas un jāmaksā par maniem piena zobiem :D Es vēl tagad atceros kā es tur mocījos mētājot to zobu, jo ar pirmo reizi nekad nesanāca :D Un kā es pārdzīvoju, kad pazaudēju kādu piena zobu, jo domāju, ka man tagad vairs vietā cits nebūs :D Vispār tik smieklīgi šo atcerēties :D

Bet vispār bērnībā biju ļoti naivs bērns un ticēju gandrīz visam, tā kā vilšanās man arī bija daudz :D

Vēl viena smaga vilšanās vai es pat nezinu kā to nodēvēt :D Bet smags aplauziens man tiešām bija :D Man bērnībā ļoti garšoja kartupeļu biezputra, skolā bija pusdienas un es jau nopriecājos, ka jēēē, kartupeļu biezputra un tik krāmēju pilnu šķīvi. :D Sāku ēst un jūtu, ka manā mutē ir pats negaršīgākais ēdiens, kas vien var būt- zirņu biezputra :D Brrr, atceros, ka audzinātāja vēl lika izēst vismaz pusi porcijas, man tas bija gluži kā baiļu faktorā ēst tārpus :D

Es ljoti gaidiiju, kad beidzot kaads no maniem vecaakiem pavadiis kopaa ar mani un omiiti Ziemassveetkus, Jauno Gadu, Lieldienas vai kaut vai manu dzimshanas dienu. Man bija laikam kaadi gadi 8 vai 9, kad maate pazvaniija omiitei un pateica, lai Ziemassveetku vakaraa vinja ar mani atbrauc pie vinjas. Es biju taa sapriecaajusies, uzziimeeju maatei skaistu kartinju, laimiiga ierados vinjas dziivoklii un tur vinja staaveeja, blakus kaarteejam savam miiljaakajam, un pazinjoja, ka brauc uz tusinju kopaa ar vinju uz vairaakaam dienaam un mums ar omu esot jaapieskata vinjas suns un dziivoklis. Taa nobimbaajos.

Man kaut kas līdzīgs bija kā columbiana . Arī domāju, ka cilvēki var iemācīties lidot. :D Bet tā nekā cita laikam nav. ;)

Fanija, man arii beerniibaa bija jaamet uz kraasns augshas circeniitim. Man jau liekas, ka taa ir latvieshu tradiicija. Par zobu fejaam biju dzirdeejusi tikai un vieniigi amerikaanju filmaas.