Jūsu uzvedība konfliktsituācijās

Stresa situācijās es esmu mierīga, kad ir konflikti es izskatos interesanti. :D

E strīdoties aci pret aci arī vienmēr smejos :D tā iegājies.
bet ja esm ļoooooooooooooooooot nokaitināta, tad esmu stingra un viss. bet visbiežāk tmr smejos, smaidu...vrb tpc mūsmājās nav nopietnu kašķu :D jo neviens nemāk tā pa īstam dusmoties.

Stresa situācijā es mēdzu palikt miegaina un lēna.

un jā, man arī agrāk bija tā, ka strīdoties smaidīju un pat smējos! :D

Vai nu vispār nerunāju pretī, ļauju cilvēkam paklaigāt vienam pašam, reizēm pat īsti neklausos, ko man saka, domāju par pilnīgi citām lietām, neļaujot sliktajām emocijām pārņemt mani. Otrs variants- ja iesaistos strīdā- vai nu smejos vai raudu. Un pat nezinu kāpēc raudu, tā gan notiek reti,biežāk tomēr smejos, bet stulbākais, ka man tieši ir daudz kas sakāms, bet caur asarām vispār neko nespēju pateikt. Par laimi, tik nopietni strīdi, kuros emocijas "iet pa gaisu" man ir reti.

Man arī ir stulbs smaidiņš! Goda vārds stulbs, pat mamma tā saka :D Ja dusmojos- nesmaidu, bet, ja vienkārši jāstrīdās- tas smīniņš sejā ir! Un nevaru tur pilnībā neko padarīt, ja cenšos noslēpt, pasprūk vēl smiekli.

Mani visvairāk tracina, ja man pašai negribot, sāk vilkt uz bimbienu. To es tiešām cenšos izskaust, jo tizla sajūta, ja gribas sist un bļaut, bet asaras nāk virsū.

Man nepatīk iesaistīties konfliktos, taču, ja man ir noteikts viedoklis par kādu tēmu, tad es šo savu viedokli aizstāvēšu. Līdz ar to reizēm gadās iesaistīties kādās garākās un asākās diskusijās. Reiz gadījās tā vairāku stundu garumā iesaistīties diezgan asā diskusijā - es vs. viens draugs un viens paziņa, manuprāt, es ļoti labi tiku galā. Iekšā varbūt vārījos, bet ārēji biju mierīga, argumenti racionāli un pamatoti, pretjautājumi āķīgi un tā. Viņi gan izskatījās vairāk izvesti no pacietības. Pēc tam citā dienā atvainojās gan viens, gan otrs. Viens pat piebilda, ka man esot dzelzs nervi. :D Patiesībā man gan nav dzelzs nervi, jo esmu ļoti emocionāla, bet uz āru es to neizrādu. Pat vissarežģītākajās situācijās varu saglabāt pokerface.

Konfliktsituācijās vienmēr izskatās, ka es tūlīt sākšu raudāt. Un nejau tāpēc, ka gribētos raudāt, ļoti reti vispār līdz asarām aiziet. Un tad vienmēr- nu tikai neraudi, kas mani vispār sakaitina, jo nemaz netaisos vēl raudāt. :D

Man gandrīz vienmēr uz raudāšanu pavelk, un tas nav apzināti, tas ir diezgan kaitinoši. :D
Kad strīdos ar draugu, (paldies Dievam, ka tas nav bieži) sejā tāds jocīgs smaidiņs, un arī tas ir negribot. :D

Sāku raudāt. Gan pašai vieglāk paliek, gan otra puse vairs nav ieinteresēta konfliktēt. :D

Grūti pateikt, jo neredzu sevi no malas, bet parasti manas emocijas var redzēt pēc sejas izteiksmes...vismaz draugs tā saka :P
Vienīgi esmu piefiksējusi, ka man ir jokaina aizsargreakcija - žāvāšanās :D nezinu kāpēc tā.

Man gandrīz vienmēr uz raudāšanu pavelk, un tas nav apzināti, tas ir diezgan kaitinoši.
Kad strīdos ar draugu, (paldies Dievam, ka tas nav bieži) sejā tāds jocīgs smaidiņs, un arī tas ir negribot.

precīzi :D

Cenšos nenonākt konfliktsituācijās, bet, ja tomēr, tad mēģinu racionāli atrisināt. Jo mazāk lieki viens otru nokaitina, jo labāk.

Neblauju, daksas sienas nesprauzu, nevienu nesitu. Mieriga balss toni runaju , kas cilvekus laikam tikai satracina.

Oi, konfliktsituācijās no manis ārā nāk tādi uguņi, bet mans balss tembrs mainās vai nu uz riktīgi skaļu un biedējošu vai tādu baigi tizlo, pat nemāku paskaidrot.. :D

Ļoti, ļoti nepatīk asas konfliktsituācijas, parasti, ja jūtu, ka cilvēks apzināti mēģina izraisīt sīvu vārdu pārmaiņu, sarunu uzsākot jau uzbrūkošā tonī vai pat jau kliedzot, tad mēģinu viņu izsist no līdzsvara, mierīgi noklausoties un pasakot apmēram kaut ko no sērijas "normālā, cilvēcīgā balss tonī jau runāt nemāki", "varēji jau to pateikt nebļaustoties" u.tml. Ir bijis tā, ka pretējā puse tad apmulst un nokaunās par agresīvo "sarunāšanās" veidu. Pati dusmoties tā ekspansīvi un trakojot nemaz neprotu, jo kaut kā mazdrusciņ kauns... negribas uz āru izvērst savu vājumu, skaļi ārdoties un bļaujot, atklāt to, ka otrs spējis man uzsist pa kādu vārīgo vietu. Labāk iekšēji pie sevis strīdnieku kārtīgi pie sevis nolamāju, bet ārēji izliekos, ka otra cilvēka vēlme konfliktēt man ir tikai nepatīkams fona troksnis.

Konfliktu un stresa situaacijaa es esmu shkietami mieriiga, pat flegmaniska, shkiet, ka man viss ir vienaldziigs, kaut gan ieksheeji varu vaariities!

Atkarībā ar ko konflikts, varu būt tikai dusmīga,tad tikai dusmojos nopietnu seju, vai arī dusmīga un satraukta, tad sāk trīcēt balss, zods, rokas un vilkt uz pinkšķi, grūti noturēt skatienu ar otru cilvēku.

Man ar ka kuro reizi. Dazreiz sanak smaudit negribot,kas man besi. Citreiz lamajos,burbuloju pie sevis,lidinu prieksmetus utt.Mans saka,ka es parversos par istu maitu konflikta.