Sveikas meitenes, laikam vnk gribu padalīties par savām jaunajām "attiecībām", kapēc pēdiņās? Tad nu lūk-Iepazinos ar viņu jau pirms 2 gadiem, iemīlējos līdz ausīm, bet viņam, tad bija tikai tusiņi galvā un nekādas nopietnas attiecības negribēja, tad nu vnk tikai tikāmies, līdz brīdim, kad es sapratu, ka šādi vairs turpināt nevaru un visu izbeidzu, vienīgais bija žēl, ka viņš mani neiepazina kā cilvēku, bet biju vnk viņam kā iekāres objekts. Visu to laiku ik pa brīdim par viņu domāju, biju kopā ar citu, dzīvoju citā pilsētā, bet domas atkal un atkal atgriezās tikai pie viņa. Tagad jau pagājis kāds mēnesis, kad esmu atgriezusies atpakaļ savā pilsētā un jā mēs tiekamies-viņa iniciatīvas dēļ, esmu laimīga, priecīga, viņa dēļ es mainos, palieku labāka, viņā ir viss ko es jebkad būtu vīrietī meklējusi, bet ir atkal viens BET-viņš nevēlas nopietnas attiecības. Pārējā ziņā viņš ir mainījies, interesējas par mani, vēlas visu laiku tikties, braukājam, daram visu kopā. Viņš pat ir sācis mani ierobežot, izrāda greizsirdību. utt.
Negribu palikt atkal muļķes lomā, kaut ko gaidīt, cerēt, kad viņš beigās sapratīs, ka jā es esmu tā īstā viņam.
Kāpēc vīriešiem ir tik grūti, tiešām tik ļoti baidās pazaudēt savu brīvību?