Slinkums

Man ir tā, ka slinkoju, slinkoju, slinkoju, kamēr pienāk kaut kāda kritiskā robeža, kad tālāk vairs nav kur un tad sāku joņot uz visām pusēm, lai iedzītu iekavēto. :D Visu laiku tādi slinkuma vs. hiperaktivitātes periodi.

Manuprāt, slinkums normas robežās nav nekas traks. Protams, foršāk, ja visu laiku kko dara, bet no otras puses, dzīvo tikai vienreiz, kāpēc visu laiku nodzīties un darīt kko, ko negribās tikai tāpēc, ka vajag.

Vienīgā lieta, kur vnm izliekos par 100 un vairak procentiem ir darbs un mācības (kad vēl mācījos). Iespējams, tāpēc citās jomās gribu paslinkot

Man loti trauce mans slinkums, es nevelos savu dzivi pavadit ar 10kg nelaimiga sezot uz divana un skatoties tv. Bet es vienkarsi nespeju atrast iedvesmu un motivaciju, lai pieceltos un ko daritu.. galva tikai skan - nu un ko tev ta viena sportosanas reize dos? Un kada starpiba, ka sodien apedisi neveseligas vakarinas? Kada nozime piepuleties? Ehhhhh galigi nesmuki jau viss aizgajis :D

Slinkums uznaak visiem. Man ar taa bijis. Nezinu, vienkArsi ceelos un dariiju. Vajag kaadu motivaaciju.

Saprotu Tevi, man tagad ir tieši tas pats attiecībā uz svaru un izskatu vispār. :D Gribas pārmaiņas, bet grūti piespiest piepūlēties.

Attiecībā uz sportu varu ieteikt atrast kaut ko, kas patīk un izraisa labas emocijas, piemēram, skriešana kā tāda man nepatīk, taču patīk komandu spēles, velo u.c. aktivitātes, varbūt sakt ar kaut ko tādu vispirms. Taču kopumā galvenais ir izveidot pieradumu, ar laiku no visa rodas atkarība. Kad sāku tikko braukt ar velo, tad sākumā sāpēja dibens, ceļi, taču vēlāk vairs nejutu ne sāpes, ne ko, ja vairākas dienas nebiju braukusi, jutu tādu nemieru, ka gribas braukt.

Tas pats uz ēdienu. Sākumā mazliet jāpiespiežas, lai sāktu ēst veselīgak. Ja dažas nedēļas samazināsi cukura daudzumu, velāk apēdot kaut ko saldu, liksies ļooooti salds un daudz nemaz nespēsi apēst. Es cenšos saldumus kompensēt ar citam lietam, kas garso - arbūzs, ķirši, tomēr labak nekā tīrs cukurs. Vel esmu pamanījusi, ja pamatēdiens ir ļoti garsigs, saldumus nemaz neprasās. Tādat jāčenšas ēst garšīgi ikdienā.

Piemēŗam, ja ir grūti atteikties no saldumiem un fastfood, jo ir pieradums, mēgini to kompensēt ar kaut ko citu patīkamu. Izej biežak sabiedrībā, satiec draugus, dari kaut ko, kas novērstu domas no neveselīgā ēdiena.


Vislabakā motivācija ir pirmie redzamie vai jūtamie rezultāti.

padzīvo laukos. dzīvojot pilsētā man klāt nāca -10kg. Biju 75kg uz 173cm.
Tagad esmu 63kg uz 173cm.
Ir visu laiku aktīva atpūta , kustos un tā...nesūdzos. Gribas tikt līdz 60kg.

Varbūt iepazīsties ar jauniem cilvēkiem, apmeklē ballītes utt?
Attiecībā uz svaru ir vajadzīga motivācija piemēram pamēģini nopirkt džinsus, kuri ir izmēru mazāki un sporto līdz varēsi ielīst šajos džinsos! :) Vari arī izdomāt savādāku motivāciju.

Tu visu laiku guli gultā, ēd un neko nedari? Nemācies nekur? Nestrādā? Velti laiku sevis attīstīšanai un pilnveidošanai.

Man soriit arii bija gruuti sanemties noskriet savus 5km,bet taqad saneemos-iedomaajos ,cik labi jutiisos visu atlikuso dienu.Ar to eesanu taapat-var jau "pieriities", un staigaat pusaizmidzis visu dienu ,var eest taa,ka energija pluust paari malaam.

Leseda man ir 1.75 augums un sveru 59.4, un draugs reiz man caur pukitem pateica ka es pa daudz sverot,tjipa ka es 2 gadu laika esmu pienemusies pa 4 kg ,jo pirms 2 gadiem sveru 55.4 kg,bet vins 2 gadu laika ir zaudejis 20 kg.Svara 100 kg(zinu ka daudz a tagad 80.kg

ja vien man tagad nenaktu virsu tie milzigie slinkuma vilni, es jau sen butu pilnigi cita, labaka pasaule. Helppp

Šai "labākajai pasaulei" arī ir jākļūst par tavu motivāciju. Ja tas vēl nav noticis, acīmredzot, neesi vēl pietiekamā grāvī..vēl kāds laiciņš, lasīt, spēriens nepieciešams..:D
Nav pat īsti ko ieteikt, jo tikai no tevis ir atkarīgas šī pārmaiņas.
Varbūt vienīgi var smelties iedvesmu/motivāciju no veiksmīgiem cilvēkiem, viņu sasniegumu piemēriem dažādās dzīves jomās.

nu un ko tev ta viena sportosanas reize dos

Jāsaprot, ka nepastāv tādas "rītdienas", vienmēr ir tikai šodiena-kas veido to iluzoro "rītdienu" un vispār visu dzīvi.
Katrā darbā nepieciešams sagaidīt to pašu pirmo rezultātu, tad jau iet vieglāk. Tādēļ vislielākais gribasspēks ir nepieciešams tam saņemšanās momentam un sākšanai.

ok, brauc pie manis ciemos es tevi laukos paverdzinā

Jo mazāk darīsi, jo mazāk arī gribēsi un varēsi izdarīt. Vienkārši atrauj pēcpusi no dīvāna un dari, nemeklējot attaisnojums kāpēc man to vajag un ko man tas dos. Un ko dod kārtējais seriāls un fastfūds ?? Bet vieglāk atteikties no lieliem mērķiem, nekā no maziem netikumiem, ne ?!