Kurā stāvā?

Esmu dzīvojusi no 1. līdz pat 4. stāvam. Forši esmu padzīvojusies pa visiem stāviem :D Kā arī, privātmājā.
Šobrīd dzīvoju 4. stāvā. Nekāda vaina, bet noteikti gribētu padzīvot kādā no padsmitajiem stāviem :)

Šobrīd dzīvoju 3.stāvā 3 stāvu mājā - patīk. Kojās arī dzīvoju 3.stāvā ;D
Lielāko daļu dzīves esmu dzīvojusi 5.stāvā, kad dzīvoju, biju pieradusi, bet kopumā visai augstu jākāpj ;D

Nazīc, ne jau par to ir runa, ja ir lifts, izmanto, bet negribēt dzīvot 5. Stāvu mājā tāpēc, ka tur nav lifta.

Es arī nevēlētos dzīvot 5 stāvu mājā 5. stāvā, ja tur nebūtu lifts. Nest smagumus tik augstu tiešām nav nekas patīkams, īpaši, ja kaut kas sašķobās ar veselību vai sastiepts kāds muskulis kājā. Pie tam, es respektēju arī savus ciemiņus - gan jaunus, gan vecus cilvēkus, kuriem uz to 5. stāvu būtu jākāpj.

Esmu dzīvojusi 5,3,4,3,3,3. Tagad 1. un beidzot no vecāku mājās esmu pārvedusi klavieres. Tās uz citu stāvu neviens nemaz nenestu. :D

Dzīvojusi esmu 2., 4., 5. stāvā. Šobrīd dzīvoju 3.

Mans vērtējums: ideālais stāvs ir otrais. Nav augstu un nav zemu. Bet otrajā stāvā es dzīvoju nomaļā rajona vietā, kur vienā pusē ir mežiņš, bet otrā pusē ir plašāks pagalms un pieklājīgā attālumā nākošā dzīvojamā māja. Tādēļ, skatoties uz vienalga kuru pusi nav sajūtas, ka cita māja skrietu pie manis ciemos. :D
Ideālais variants - dzīvoklim logi ir abās mājas pusēs.

4. un 5. stāvā dzīvot bija nepatīkami. Karstākās dienās dzīvoklī kā pirtī. Nav ne gaisa, ne ēnas.
3. stāvs liekas - ne šur, ne tur. Tāds, vienaldzīgs stāvs. :D
1. stāvā negribētu dzīvot.

Kas attiecas uz smago maisiņu stibīšanu. Es esmu, laikam, dīvaina. Man patīk nest smagumus uz augstajiem stāviem. Jūtos kā mužiks un padarījusi labu darbu. :D

Palasot diskusiju, atcerējos, ka arī esmu dzīvojusi 5/5 bez lifta. Uzreiz savējam pateicu, ka ar bērniem es negribētu dzīvot tādā dzīvoklī. Ne jau tāpēc, ka spēka nepietiek vai slinkums (es vispar esmu no gājējiem, kāpelētājiem), bet, ja ir izvēle, tad kāpēc ir jāapgrūtina sava dzīve? Nedomāju, ka būtu laimīga katru dienu nest lejā guļamratus, tad pēc 1 vai 2 stundām atkal augšā.
p.s. Ja tāda situācija būtu, ļoti iespējams, ka manas paziņas arī domātu, ka tas nav nekas pāāārāāāk grūts. Priekš kam man viņiem stāstīt, kas mani dzīvē neapmierina. Jo īpaši, ja paziņām nav bērnu. Tāpēc jau tās ir tikai paziņas.