Jēzus nāks vēlreiz

Cilvēkam ir divas iespējas : vai nu viņš izvēlas labo (Dievu) vai ļauno (Sātanu) un attiecīgi rīkojas pēc 'vadoņa' norādījumiem. Tu atņem sev atbildību par savu izdarīto izvēli, tāpēc nekur Dievs nav vainīgs, jo Viņš vienmēr gaida Tevi, kad pievērsīsies Viņam, un tā nav Viņa problēma, ja tanī mirklī nododies ienīšanai, nesaprašanai vai ironijai, jo tā Tu tikai vēl vairāk piesaisti Sātanu nevis Dievu.

ja ir taro kartis kur ir labais un ļaunais tad gan jau ka tur kkas ir

Bļin, tu ar to Dievu gulējusi esi, lai teiktu, ka viņš ir tik nevainīgs n shit?
Tev patiktu, ja mēs te tagad sāktu slavināt Sātanu?


Viss, ko šobrīd gribu teikt ir pateikts šajā video un domāju, ka daudzas man piekritīs-https://mtc.cdn.vine.co/r/videos/16A0E883A91093242214026518528_22b86fe82d1.0.4.14983806067601330515.mp4?versionId=.1NLwAx1_xO29CHK46GdSIdrtfzUJprn

Zno, redzi, tu ierakstīji jautājumu divreiz par to, kā radās dievs, bet uz to neatbildi, tik sauc visas par nez kādām radībām ar uzpūstu ego. Un tā dara visi, uz jautājumu atbildēt nevar, bet lēkā apkārt tēmai.

vai nu viņš izvēlas labo (Dievu) vai ļauno (Sātanu) un attiecīgi rīkojas pēc 'vadoņa' norādījumiem.

Vēl ir arī trešais variants - neticēt visiem māņiem un rīkoties kā pašam patīk!
Tā kā dzīvo laimīgi ar saviem iedomu draugiem un beidz tos uzbāzt citiem!

Hazel labs :D :D :D

tia, nav jātic dievam, lai būtu morāls cilvēks. Es pazīstu vairākus neticīgos, no kuriem daudziem kristiešiem šajā ziņā būtu, ko pamācīties!

Man ir jautājums tām, kas tic Dievam (tia, Pasaulespilsone, ..) - kā jūs tam pievērsāties? Kādā vecumā, kā pamudināti utt.? Protams, var neatbildēt, bet es nejautāju ar kkādu nicinošu zemtekstu, man vienkārši interesanti.

Nu tā..tipiski - man bija ļoti drausmīga bērnība, izaugu liela grēciniece ar naidu pilna, arī pret Dievu ( kāaaa viņš tāaa varēja man izdarīit!:p), pirms gadiem 3 paliku ļoti slima un slimnīcā guļot redzēju sapni, kur mani aicina lūgt ...Es to ilgi nevarēju un negribēju pieņemt, bet tomēr saņēmos un pirmo reizi dzīvē no sirds lūdzu Dievam, jo man bija ļoti ļoti smagi- gan fiziski, gan garīgi. Pēc pāris dienām arī viss notika- pēkšņi izjutu sevī kā akmeņu kalnus izveļamies no manis, tāāāds miers un mīlestība ieplūda manī, pat istaba likās gaišāka. Es tanī mirklī gribēju visus sabučot un samīļot un tāaaadu miera sajūtu es nekad dzīvē nebiju vēl jutusi, Kopš tās dienas viss ir pilnīgi absolūti mainījies, esmu vesela, nekādus iepriekšējos grēkus vairs nedaru, pati esmu mainījusies no naidīga cilvēka uz miermīlīgu, esmu piedevusi visiem saviem pāridarītājiem un manā dzīvē ir notikuši tik daudz laimīgu notikumu, ka pati vēl dažkārt nevaru to aptvert. Un loģiski savai vecajai dzīvei saku kategorisku nē un eju tikai un vienīgi Dieva ceļu, jo tā es tiku izglābta un tik ļoti vēlos, lai arī citi spētu šo dāvanu saņemt. :)

Es pati dziļi izjūtu, kā pasaule velk savas pēdējas elpas vilcienus, jo pašlaik cilvēki burtiski slīkst amorālībās un tālāk pat vairs nav kur iet.. Vai ir kāda/s šeit kristietis, ar Jēzu sirdī?

Pasaule ir piedzīvojusi smagas epidēmijas, karus, katastrofas un tagad jau dzīvošana ir salīdzinoši laba.
Cilvēki slīgst tur kur kur viņi vēlās slīgt, neviens nevienu ar varu nespiež. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka nevis no tā kas notiek apkārt ar pērējiem.
Uz ticību un reliģiju ir jāraugās plašāk un atvērtāk. Daudziem cilvēkiem tas palīdz uzlabot savu garīgo stāvokli, tikt pāri smagiem dzīves pārbaudījumiem un likstām.

Laikam jau, ja cilvēks ilgstoši jūtās slikti un nospiesti, šķiet ka visa pasaule drīz ies bojā.

"Pasaule ir piedzīvojusi smagas epidēmijas, karus, katastrofas un tagad jau dzīvošana ir salīdzinoši laba. "

salīdzinoši laba - pasaule ir labāka kā jebkad, epidēmijas , kari , katastrofas viss tas notiek cilvēka dēļ un nedomājiet, ka nomirt ir tas ļaunākais - nomirstot Tu atbrīvojies no visām negācijām un muļķībām, kas Tev ir prātā. Pasauli traku dara cilvēks, nežēlība neaptēstība.

Es varu runāt kā pārgudrais vai runāt tā it kā es visu zinu, bet es neesmu vardarbīgs un respektēju ik vienu. Viss labais ir man uzdāvināts un visu slikto esmu pārņēmis vai radījis, bet ne pārņēmis no Dieva ( es nemēdzu lieto šādu vārdu) , bet no citiem grēciniekiem. ( es nemēdzu lietot šādu vārdu)

un es vairāk neskatos uz cilvēka vārdiem, bet tiešām saprast viņa nostāju un vērtības un tia man šķiet ļoti foršs piemērs. Un kā teicu - ir vairāki cilvēki, kas cenšas cilvēkus celt dzīvē, viņa to dara arī sapņos. Varbūt tas nebija Jēzus, ne Kristus nia, bet tas noteikti bija, kas tāds kas janovērtē. Vairums cilvēkiem problēmas ir ilūzija, palīdzību vajag sniegt tiešam represētiem cilvēkiem, kuriem smaids sejā pazudis, dzīve mocības.

kā jūs tam pievērsāties? Kādā vecumā, kā pamudināti utt.?

Bērnībā lasīju par Budismu , senajām civilizācijām. Gadu atpakaļ youtube nejauši uzdūros vienam cilvēkam - skatījumu skaits mazs, bet kādas acis, kāda valoda, un re man uzskati ir ļoti mainījušies. Un es nia saprotu vien tās sajūtas dēļ, kas ir pēc meditācijas, Tevī ir gaisa, Tu spīdi kā bērnībā un istaba ir gaiša. Ar laiku atgriezies tā teikt ikdienas sajūtās, bet kaut kas mainās, nav vairs negācijas uz cilvēkiem. Pieņem visu saprotošāk. Es negribu nevienu nekur ievilkt, bet nia tiešām aizstāvu. Es tur nevis redzu sajukšanu prātā, bet brīnumu, kuru novērtēju.

Nu baigi forshaa religija. Dziivo kaa meerglis ntos gados, bet galvenais laikaa ir paprasiit piedoshanu Dievam un paluugties uz celiieshiem, lai tu uzreiz tiktu paradiizee, kameer tie, kuri visu muuzju ir dziivojushi kaa krietni un izpaliidziigi cilveeki nokljuus ellee, jo luuk nav kristieshi. :D Kristietiiba mudina uz to, ka var arii neuznjemties pilnu vainu par saviem darbiem, ja tik kaadu dienu to nozeelo. Tad jau labaak budisms, kur katrs sanjem peec nopelniem. Ja esi meerglis, tad taads arii buusi peec bazniicas apmekleeshanas, jo nekas un nekad neizdzeesiis ljaunos darbus, pat ja luugsies gadu no vietas.

Nu tā..tipiski - man bija ļoti drausmīga bērnība, izaugu liela grēciniece ar naidu pilna, arī pret Dievu ( kāaaa viņš tāaa varēja man izdarīit!:p), pirms gadiem 3 paliku ļoti slima un slimnīcā guļot redzēju sapni, kur mani aicina lūgt ...Es to ilgi nevarēju un negribēju pieņemt, bet tomēr saņēmos un pirmo reizi dzīvē no sirds lūdzu Dievam, jo man bija ļoti ļoti smagi- gan fiziski, gan garīgi. Pēc pāris dienām arī viss notika- pēkšņi izjutu sevī kā akmeņu kalnus izveļamies no manis, tāāāds miers un mīlestība ieplūda manī, pat istaba likās gaišāka. Es tanī mirklī gribēju visus sabučot un samīļot un tāaaadu miera sajūtu es nekad dzīvē nebiju vēl jutusi, Kopš tās dienas viss ir pilnīgi absolūti mainījies, esmu vesela, nekādus iepriekšējos grēkus vairs nedaru, pati esmu mainījusies no naidīga cilvēka uz miermīlīgu, esmu piedevusi visiem saviem pāridarītājiem un manā dzīvē ir notikuši tik daudz laimīgu notikumu, ka pati vēl dažkārt nevaru to aptvert. Un loģiski savai vecajai dzīvei saku kategorisku nē un eju tikai un vienīgi Dieva ceļu, jo tā es tiku izglābta un tik ļoti vēlos, lai arī citi spētu šo dāvanu saņemt.

Bērnībā lasīju par Budismu , senajām civilizācijām. Gadu atpakaļ youtube nejauši uzdūros vienam cilvēkam - skatījumu skaits mazs, bet kādas acis, kāda valoda, un re man uzskati ir ļoti mainījušies. Un es nia saprotu vien tās sajūtas dēļ, kas ir pēc meditācijas, Tevī ir gaisa, Tu spīdi kā bērnībā un istaba ir gaiša. Ar laiku atgriezies tā teikt ikdienas sajūtās, bet kaut kas mainās, nav vairs negācijas uz cilvēkiem. Pieņem visu saprotošāk. Es negribu nevienu nekur ievilkt, bet nia tiešām aizstāvu. Es tur nevis redzu sajukšanu prātā, bet brīnumu, kuru novērtēju.

Skan skaisti. Es arī tādu mieru un pozitīvismu gribētu piedzīvot, diemžēl ideja par reliģiju mani kaut kā atgrūž vismaz pašlaik.

Es fiksi, fiksi paarskreeju paari diskusijai, palasiiju paaris argumentus - it sevishki to atbildi Kristai par to, ka Jeezulinsh jau nu gan bija maaciits un runaaja smuki. Juus palaiset mazliet par veesturi, kaadas veestures lieciibas. Juus vispaar zinaat cik ljoti sabiedriiba bija perversa, izlutinaata, mezhoniiga, varaskaara, asinskaara tajaa laikaa?

Kas šī par murgainu tēmu? Izskatās ka pāris cilvēku te ir ienākuši pēc intensīvas spaisa sesijas.

Tēmas loģiku pat nemēģināšu apspriest, jo tādas te vienkārši nav, un ir tikai iegansts, lai izveidotu bezjēdzīgu diskusiju no tukša gaisa.

Pārlasīju mazliet diskusiju. Tie, kuri tic dievam un neuzbāžas ar jēzus slavināšanu, man ir vienalga un netraucē. Bet tie, kuri man iztraucē zupu vārīt un atnāk uz māju un nevar tikt vaļā... gribas ar to bībeli uzšaut pa galvu. Saki ko gribi, nē, tāpat mals savu un neklausīsies. Sadot kaut kādus bukletus un bībeles.
Mūsdienās tā dieva zaimošana, reliģija un viss pārējais ir tik pārspīlēts. Manas domas! Vēsturē tak vai tad nemācījās, ka Romas impērija gāja uz sabrukumu, kad cilvēki degradējais, nebija iespējas nekādas kā viņus visus nomierināt. Un gudrākie aristokrāti izdomāja bībeli, lai cilvēki tam ticētu un būtu atkal saprātīgi. Kaut kas līdzīgs ir arī tagad. (Perfekti neatceros, kas tur bija ar to Romu, bet nu fakts kā tāds)
Es dievam neticu un man neviens domas nespēs mainīt. Ticu sev un saviem spēkiem. :)

Svētajos rakstos Dievs ir trejāds:visuzinošs,visvarens un visžēlīgs

Šis teikums jau pats par sevi ir absurds un kristieši nevar atspēkot argumentus, kas rodas, to izlasot.

Kāpēc pasaulē notiek katastrofas, nežēlīgas slepkavības, kari, kāpēc ir pedofīlija, kāpēc cilvēki ņirgājas par dzīvniekiem, kāpēc notiek un ir notikušas visas zvērības? Dievs par tām noteikti zina, ja reiz viņš ir visuzinošs. Kāpēc tad viņš neiejaucas? Kāpēc neaptur ciešanas? Kāpēc ļauj notikt kariem, kuros tiek slepkavoti mazi bērni? Ja viņš ir visuvarens, tad tam vajadzētu būt viņa spēkos to visu apturēt. Varbūt viņš nemaz nav tik visuvarens? Un, ja tomēr ir.. tad varbūt viņš nav visžēlīgs? Visu redz, visu zina, ir iespējas apturēt un glābt, bet nevēlas to darīt, jo viņam būtībā ir nospļauties uz cilvēkiem?

Nu, kristieši, lūdzu argumentus, kura no šīm trim dievu raksturojošām īpašībām ir aplama? (ja kaut viena no tām ir aplama, tad tiek apšaubīti svētie raksti, tā ka uzmanīgi ar to, jo - grēks taču! :) )

Spīdola , esmu ticīga , ticu Dievam , bet nu par šo gan nezinu , jo tomēr neeju katru sv. uz baznīcu vai nelūdzos katru dienu , vienkārši mana ģimene ir ticīga, tādēļ es arī esmu nedaudz tam "parauta" līdz . Bet atceros vienu teikumu no savas mazotnes , kad gāju svētdienas skolā - Dievs neuzdod pārbaudījumus kurus mēs nevaram pārvarēt .

Dievs neuzdod pārbaudījumus kurus mēs nevaram pārvarēt .

Kā tad nē? Kā, piemēram, divgadīgam bērniņam pārvarēt pārbaudījumu, kura laikā kāds piedzēries tēvainis viņu līdz nāvei izvaro? Dievam nospļauties vai arī viņš vienkārši nav tik visvarens, lai to nepieļautu? Vai arī neredz? Pie jebkuras atbildes svētajos rakstos teiktais tiek apgāzts.

Ā, bet varbūt tas mazais bērniņš nebija kristīts vai arī viņa vecāki ir neticīgie, tālab viņam tāds sods? Tad kur paliek visžēlība?

Spīdola perfekti