Tā nu daudzi no Dieva sagaida to cilvēcisko rīcību, jo tīri loģiski - mēs jau it kā ar neko citu nemaz nevaram salīdzināt. Tāpēc mums liekas, ja, piemēram, ejot pa ielu, uz cilvēka sāk krist ķieģelis virsū, tad tūlīt momentā tur vajadzētu parādīties Dieva rokai, kura- hops!- ar vēzienu to atvaira. Mēs gaidām, ka dienā, kurā terorists gatavo savu asiņaino uzbrukumu, Dievam jāsalauž bumba vai ierīce, ar ko tas viss tiek darbināts. Taču tā nav, un tas tā nenotiek tāpēc, ka skaidri un gaiši ir teikts: Dievs NAV Zemes Valdnieks, Zemes Valdnieks ir Sātans. Pār Zemi valda pēdējais minētais, un Dievs ir tas, kas palīdz mums ar savu spēku mums, visiem cilvēkiem grēcīgajiem, pārvarēt Zemes likstas. Dievs ir no Debesīm, mūsu gars un dvēsele ir no debesīm, Zemei tādas lietas ir svešas, un tā apmierina tikai tīri fiziski, materiāli kārīgo miesu. Ikvienam dzīvē būs nelaimes, bez tām dzīvē neiztikt, tāda ir lietu kārtība uz Zemes, tāpēc Dievs ir tas, kurš katram dod iespēju šīs nelaimes, traģēdijas pārvarēt, dodot mīlestību un apziņu, ka tās vēl nav beigas, ka aiz fiziskās dzīves robežām sagaida kas cits, labāks.. Tā ir pārliecība par sevi, pārliecība par savu un tuvāko cilvēku nezūdāmību aiz fiziskās nāves, tā ir gudrība, kas ļauj Zemes notikumiem neietekmēt mūs personīgi, jo apzinoties Dievu un Jēzu, dzīves nebūtības vien liekas kā sīkas, ikdienišķas raizes, jo Dieva mīlestība aizēno visu mello uz Zemes notiekošo.