Man bija 18, sāku dzīvot kopā ar tā brīža draugu, ilga tā kopdzīve nebija, tad kādu laiku, kamēr studēju, īrēju kopā 3 istabu dzīvokli kopā ar vēl diviem cilvēkiem, pēc tam dzīvoju viena vairākās vietās, kad apprecējos, tad ar vīru, pēc šķiršanās viena, tagad atkal ar vīrieti.
Kā toreiz aizgāju no mājām, tā atpakaļ dzīvot vairs neesmu gājusi, lai gan ar vecākiem esam vienā pilsētā.
Tagad sanāk, ka pieauguša cilvēka dzīvē esmu astoņus gadus, gājis ir visādi, ir bijis tā, ka naudas nav nemaz un līdz nākamajai naudai jādzīvo divas nedēļas, bet vecākiem neprasīju, jo kauns, ir bijis periods, kad neēdu neko citu kā čipsus un bulciņas, kamēr iedzīvojos kuņģa problēmās, ir bijuši arī ļoti labi laiki, kad ne par ko nav jāuztraucas.
Garlaicīgi nav bijis nekad, jo praktiski visu šo laiku esmu bijusi attiecībās ar kādu, esmu strādājusi, daudz tiekos ar saviem draugiem, māsu, brāli, eju ciemos pie vecākiem. Un, kad dzīvoju viena, man nemaz nevajadzēja kādu visu laiku klāt, man vienai pašai arī itin labi patīk.
No mammas mājām visvairāk pietrūcis, protams, mammas un tēta, arī kaķa. Pietrūcis, joprojām pietrūkst tas, ka vienmēr ir gatava silta maltīte, pietrūcis, ka visas manas problēmas var atrisināt tētis. Dažreiz vēljoprojām pietrūkst tas laiks, kad visi, arī mana māsa un brālis, dzīvojām kopā. Nu pie mammas vēl tagad dažreiz mēdzu aizbraukt paēst un vienu otru praktiskas dabas jautājumu man joprojām ir atrisinājis tētis :D
619
