Baltrocīši izveidojas gala rezultātā. Bet doma jau ir par to cik brīvi var rīkoties ar vecāku finansēm...
Protams, katram jau sava situācija, bet manā laikā students dzīvoja maksimāli lēti.
Plus, dzīvojot ar to pensionāri es nevienā mirklī nebiju un nejutos pieskatīta, ucināta vai auklēta. Varēju iet kad gribēju un nākt kad gribēju. Tāpat arī pie manis varēja nākt ciemiņi kaut nakts vidū. Un arī manā istabā tā tante neiedrošinājās nākt, ja nebiju ļāvusi, vienmēr klauvēja un prasija atļauju. Var jau būt, ka man paveicās, bet pilnīgi noteikti bija lētāk dzīvot pie tās tantes, nekā kopmītnēs (kuras man patiesībā neviens nedeva, jo it kā dzimtās mājas pārāk tuvu Rīgai) vai īrēt atsevišķi dzīvokli un pataisīt to par komunālo dzīvokli uz veselu baru jauniešu, kuram katram ir savs dienas režīms.