Dārgā Marta. Lai ko šeit runātu dažādu attīstības līmeņu gudrās galvas, tev jebkurā brīdī ir tiesības izjust jebkādas sajūtas, kādas tevi pārņem. Audzināt bērnu ir sasodīti grūti, bez tam nav izveidota vienīgā un pareizā recepte, pēc kā vadīties to darot, līdz ar to arguments "Domāt vajadzēja pirms dzemdēt." vispār neiztur kritiku. Kā, pie velna, lai tu "izdomā", kāds kinders tev piedzims - klusais, mierīgais, vai čīkstulis, vai nedarbu darītājs? Kā var izdomāt, kā uz mazuļa ienākšanu dzīvē reaģēs vīrietis - viņi taču paši to nemaz nezina. Un galu galā - vai kādam būtu jājūtas slikti, ja pēc 9, 10 un vairāk mēnešu rutīnas top skaidrs, ka viss tomēr nav tā, kā iepriekš licies?
Manai meitai nu ir divi gadi un, jā - kā jau te kāda meitene iepriekš minēja, bērns kādā momentā kļūst par kompanjonu un izklaidi saviem vecākiem, bet sagaidīt to mirkli, loģiski, ka nav viegli. Atceros, kad mana mazā čikse ap 3 vai 4 mēnešu vecumu sāka mācīties parādīt balsi un to viņa darīja visu dienu vienkārši randomā - kliedza, spiedza (it kā aiz prieka) stundas divas, trīs, četras... Es esmu tāds cilvēks, kam riebjas dažādi trokšņi un tajā dienā man likās, ka es sajukšu prātā. Vai man palīdzēja kāds, kurš teica "Domāt vajadzēja pirms dzemdēt"? Nē, man palīdzēja mamma, kas teica: "Nomierinies, tas viss ir pārejoši." Kopš tās dienas es to tā arī uztvēru un tā doma tiešām ir mierinoša. To es arī vēlos novēlēt saprast Tev, jo tā ir absolūtā taisnība. Redz, nepaies ne trīs gadi no šī brīža, kad Tavs mazulis vai mazule (esmu palaidusi šo garām), tev pateiks: "Nē, mamma, nedari tā, es pats/i gribu apģērbties/paēst/spēlēties.'' Un viss atkal būs kārtībā, tici man. :)
382
