Krista, esam par to runājuši, pēdējā saruna bija vakar - par to, vai vispār ir vērts ko vēl turpināt, jo tagad, kad ir vasara, man ir beidzot brīvāks - gribu atpūsties kopā, aizbraukt kaut kur, kaut vai tikai uz vienu vai divām dienām, bet viņš nevar (es gan sliecos domāt, ka tā vēlēšanās nav tik liela, jo, ja grib - laiku var atrast vienmēr), atklāti pasaka, ka vasarās viņam nav laika nekam, var atvēlēt mēnesī varbūt divus vai trīs vakarus, bet, lūk, neesot jēgas - jo kamēr atbrauc ir klāt jau nakts, ir saguris un nākamajā rītā, protams, atkal jau darbi un pulkstens sešos ir jāceļas, lai brauktu mājās. Ja aizbrauktu pie viņa - sēdētu visu dienu viena (vai labākajā gadījumā ar viņa ģimeni) un gaidītu vakaru, tādēļ tam jēgu arī īsti neredzu. Viņš saka, ka es viņu nesaprotu un nevaru pagaidīt (bet es tiešām negribu gaidīt visu dzīvi)
Vienīgais reālais risinājums - pārcelšanās, bet es to nevaru, jo augstskola, darbs, ģimene - viss ir šeit, Rīgā, protams, var gaidīt to gadu un tad par to domā, bet padomājot tālāk - nu ko es darīšu tajā mazajā lauku pilsētā? Tiešām nezinu.