Sveikas!
Bieži esmu par šo lietu aizdomājusies un gribas dzirdēt arī citu domas, viedokļus.
Līdz šim daudzi ir teikuši, lai priecājos,ka izskatos jaunāka par saviem gadiem. Jā,no vienas puses es par to tiešām priecājos (nākotnes vārdā),bet dažbrīd tas uzdzen dusmas.
Ja nekrāsojos-izskatos jaunāka par saviem gadiem, ja uzkrāsojos-tas pats. Krāsojos minimāli,jo nepatīk tā pārgrimēšanās un manai ādai tas pat nav nepieciešams. Esmu par maksimāli dabīgu izskatu.
Lielākās dusmas jeb skumjas par to jauno izskatu iestājas tieši tad,kad sanāk ar kādu puisi iepazīties. Sākumposmā vien jau daudzi pasaka,ka man nedotu vairāk par 18-20,lai gan man ir 26. Tipa-sejas vaibstos esot kas tāds,kas man dod mazāk gadus. Tas bez maz norāda vien uz to,ka man jāiepazīstas ar jaunākiem puišiem,nevis sava vecuma vai drusku vecākiem.
Nesen sapazinos ar vecāku puisi par sevi, viss ok-komunikācija,kopīgas intereses utt., bet lika man saprast,ka izskatos jaunāka par savu vecumu,tad bez maz mums nav pa ceļam (tā konkrēti neteica,bet tā sapratu).
Eh,nezinu..kaut kā viss šitas pēdējā laikā sāk grauzt...
2329
