Ar autovadītājiem man kā velobraucējai nekad īsti problēmu nav bijis. Velo-auto karš sākas tikai tajā brīdī, kad tu nesaproti, pa kurieni tad īsti Tev braukt? Rīgā 5 veloceliņi, pa tiem pašiem slāj gājēji un jaunās māmiņas, pa ietvi braukt man nepatīk, jo jālavierē starp cilvēkiem, pa ielu arī ne, jo, lai cik tuvu malai nebrauktu, bail ka kāds ar kaut vai spoguli aizķers...
Velobraucēji IR diezgan bezkaunīgi, īpaši pie luksaforiem, bet es arī kā gājēja eju pāri pie sarkanā, ja tur neviena nav. Kāpēc tad man gaidīt? Esmu uz riteņa, lai tiktu ārā uz priekšu, nevis sēdētu un baudītu svaigu gaisu.
Ar veloceliņus ieņēmušajiem gājējiem cīnos saucot "ceļu! ceļu!", ja kādam nepielec, piebremzēju un paskaidroju, ka šis ir veloceliņš, nevis sarkanais paklājs, bet ja galīgi nekur nav jāsteidzas, klusi piebraucu smārtfonistam no aizmugures un iedzindzinu zvaniņu ausī :D Reiz Stokholmā nejauši uzgāju uz veloceliņa, momentā mani nogrūda nost :D