patīk/kaitina?

Pēkšņās garastāvokļa svārstības - pirms 1h viss bija ideāli, bet nākamajā kaut kas neapmierina, kāds sabojājis garastāvokli un atklāti nepasaka, kas noticis, bet sēž kā īgna vista, lai gan neesi vainīgs.
Neatklātība un netiešums - dos kaut kādus mājienus, kas katrai sievietei savādāki un ja nepamanīsi, neuzminēsi, tad būsi pats vainīgs. :D
Nepatīk, ka sievietes noklusē un neizsaka savu viedokli, lai gan zin, ka man tas ir svarīgs (ja esam attiecībās).
Protams, ka arī segas piesavināšanās naktīs un lielākā gultas daļas aizņemšana :D

atklāti nepasaka, kas noticis, bet sēž kā īgna vista, lai gan neesi vainīgs.

Man šodien uznāca PMS, sēžu kā īgna vista. Vīrietis NAV vainīgs, bet ieskaidrot viņam, ka tās ir hormonu svarstības, nevis "kaut kas noticis", man neizdodas. Viņš ņem un apvainojas uz mani, un sēž kā īgns gailis.

Par tēmu:
manam vīrietim riebjas emocionalā šantāža un manipulēšana.

Pirmkārt, man nepatīk, ja cilvēki tiek iedalīti pēc dzimumiem, jo uzskatu, ka lieka stereotipizācija ir nevēlama - sievietēs novērtēju tās pašas īpašības, kuras piesaista jebkurā cilvēkā. Augsti vērtēju prātu, inteliģenti, izglītību, precizitāti, noteiktību, dotā vārda turēšanu, mērķtiecību utt. - šo īpašību kopums manī rada cieņu pret konkrēto indivīdu. Ja tomēr nedaudz padodamies saviem stereotipiem un runājam par "vidusmēra sievieti", tad nepieņemams šķiet daudzu sieviešu paustais viedoklis, ka viņas kaut kādā veidā ir pārākas, lutināmas, pelnījušas ko labāku tikai tādēļ, ka ir sievietes. Atvainojiet, bet kāds tam pamatojums? Tas, ka sievietes iznēsā/dzemdē bērnus? Man šķiet, ka arī bez vīriešiem cilvēku populācija izzustu, tādēļ, manuprāt, tas nav arguments. Protams, pieklājības normas ievēroju un atveru sievietei durvis, palīdzu apģērbties/noģērbties garderobē u.tml.
Nepatīk sieviešu pārmērīgā emocionalitāte, satraukšanās par šķietamiem sīkumiem, nespēja īsā laikā apģērbties, savest sevi kārtībā, pārmērīgā koncentrēšanās uz savu izskatu un apkārtējo viedokļiem - šo sarakstu varētu tupināt un turpināt. Vēlos uzsvērt vēlreiz, ka šeit runāju par stereotipizētu "vidusmēra sievieti", nevis konkrētiem cilvēkiem.

Roberts tik ļoti cenšas izklausīties gudrs, izglītots, loģisks, utt., kas tas jau izklausās "lēti". Tipiskos un paredzamos tekstiņus ietērpt "gudrā" valodā prot daudzi, bet trūkst individualitātes.

Roberts tik ļoti cenšas izklausīties gudrs, izglītots, loģisks, utt., kas tas jau izklausās "lēti". Tipiskos un paredzamos tekstiņus ietērpt "gudrā" valodā prot daudzi, bet trūkst individualitātes.

Tikai izteicu savu viedokli. Pieņemu, ka visi neproti izklausīties tik "dārgi". :)

Bet mūždien tāda pārgudrīša augstprātība...

nepieņemams šķiet daudzu sieviešu paustais viedoklis, ka viņas kaut kādā veidā ir pārākas, lutināmas, pelnījušas ko labāku tikai tādēļ, ka ir sievietes.

Ja pieņem, ka sieviete ir nevis pārāka.. bet gan vienkārši citādāka.. tad esmu no tām, kas uzskata, ka sievietes ir pelnījušas īpašu attieksmi.. pati arī to saņemu no savas 2. pusītes.
Veselīgos gadījumos vīrietis par ''attieksmi'' saņem pretī tikpat īpašu lutināšanu!

Man šodien uznāca PMS, sēžu kā īgna vista. Vīrietis NAV vainīgs, bet ieskaidrot viņam, ka tās ir hormonu svarstības, nevis "kaut kas noticis", man neizdodas. Viņš ņem un apvainojas uz mani, un sēž kā īgns gailis.

To es ļoti labi saprotu un par to neapvainotos, bet ja tas notiek ikdienā, tad es vienkārši labak ignorēju cilvēku un nebojāju savu garastāvokli.
Tad lai sēž īgnais gailis, pāries! :D

manam vīrietim riebjas emocionalā šantāža un manipulēšana.

Manuprāt, tas jebkuram normālam cilvēkam nav pieņemami.

dotā vārda turēšanu

Izskatās, ka mūsdienās tas vairs nav "modē", jo tiek bārstīti tukši solījumi, kurus pa retam īsteno, bet no otra sagaidīs vienmēr vairāk.

Pirmkārt, man nepatīk, ja cilvēki tiek iedalīti pēc dzimumiem, jo uzskatu, ka lieka stereotipizācija ir nevēlama - sievietēs novērtēju tās pašas īpašības, kuras piesaista jebkurā cilvēkā.

Tātad arī pret savu sievieti nav īpašāka attieksme kā pret citiem?

Tātad arī pret savu sievieti nav īpašāka attieksme kā pret citiem?

Pirmkārt, nesaprotu, kā sieviete var būt "mana" - dzimtbūšana Latvijā jau sen ir atcelta, turklāt visi cilvēki ir brīvi; neviens nevienam nepieder.
Jā, mana attieksme pret sev tuvu sievieti būs aptuveni līdzīga tai, kādu izrādu pret citiem sev tuviem cilvēkiem: vecākiem, brāļiem, māsām utt. Visu nosaka tuvības pakāpe un paša cilvēka attieksme.

man cilvēkos, neatkarīgi no dzimuma, kaitina, ja pārāk daudz runā. tā, ka nevis stāsta par saviem piedzīvojumiem Āzijas ceļojumā (ko, saprotams, var klausīties ilgi), bet tarkšķ, komentē savas un citu darbības utml - kad sāku strādāt atvērtā tipa birojā, ar šausmām domāju, kā pie tā pieradīšu, bet nu ar laiku, šķiet, pierod pie visa. :D

manam draugam cilvēkos kaitina čīkstīgums un pašvērtējuma trūkums.

Nespēju iedomāties Robertu attiecībās, bet tas tā. :D

Kas mani tracina sievietēs? Nu, par cik attiecības ar sievietēm mani nesaista, man pa lielam ir pilnīgi vienalga, par ko šīs iedomājas apvainoties, bet to, ka vairumam ir grūtības izskaidrot, kas viņām kaiš, esmu pamanījusi. Man pašai patīk tiešas, konkrētas lietas, tieši, konkrēti apgalvojumi, nevis "pati izdomā" utt, tāpēc es laikam lielāko daļu sava laika pavadu ar vīriešiem. Saprotu, ka man pat draudzeņu nav, ir tikai draugi. Un, godīgi? Tas mani neskumdina.

Vienīgais, kas man tagad nāk prātā, kas man varētu sievietēs patikt, ir maigums, jo maigs vīrietis tomēr nav gluži tas pats, kas maiga sieviete. Diemžēl arī savu maigumu sievietes mēdz slēpt un tas ir skumji. Man patīk būt maigai un rūpēties par citiem, nešķirojot pēc dzimumiem un neprasot neko pretī. Esmu satikusi pāris sievietes, kuras vienkārši gribas apmīļot katrā tikšanās reizē, jo viņas uzlādē. Bet tas ir tāāāāds retums...

Mani kaitina čikstēšana, viena un tā paša malšana, racionalitātes trūkums.

Man ļoti nepatīk, kad manējais pēdējā brīdī pasaka, ka tūlīt kaut kur brauksim, bet neesmu ne sataisījusies neko - nu tās elementārās lietas ( saģērbusies, izmazgājusi matus un no kosmētikas tur tušu uzlikusi ) tad viņš vienmēr saka : ātrāk lūdzu . Kad pasaku, ka nekur nebraukšu, ja nepaspēšu, tad viņš man baigais palīgs, gan matus izžāvēs kamēr krāsoju skropstas, gan kediņas notīrīs. :D un pēc tam tā kā pārmet, ka es nevarot sataisīties, bet, kad beidzot esmu gatava, viņš pieies pie spoguļa un pats sabužinās matus, :D



Tad viņam ļoti nepatīk, kad pasaku, ka negribu ēst. Bija periods, kad ēdu ļoti minimāli, nu tad viņš pilnīgi kliedza uz mani, lai tikai kaut ko apēstu :D


Vairāk lietas uz doto momentu nevaru izdomāt. :D

Manu kaitina mans braukšanas stils. Un vēl čammāšanās, lai gan man liekas, ka viņš ir tas, kas mūžīgi bremzē. :D