Gandrīz katru rītu mums izceļas pamatīgs kašķis par tēmu "lien ārā no gultas citādi nokavēsi". Darbā jābūt viņam 8.30, lai gan jāiet 10 min tikai, viņš mierīgi piecelsies 8.20 un bez steigas paēdīs, nomazgāsies utt., jo viņam redz tas nekrata, ka nokavēs, lai gan nestrādā tur ilgi vēl. Es katru dienu 8 sāku pukstēt, ka jāceļas, jāceļas, jāceļas un tad ap 8.05 es dzirdu : "Jā, jā, atkal tu mani dzen ārā no gultas, atkal man jādara viss, ko citi grib, neļauj man baudīt dzīvi, tu tikai gribi visu gultu sev". Un tad iet durvju ciršana, kad iet prom. Un tā ar visu, laikā izdarīt nevar neko, pat, ja ir ļoti svarīgi (lai gan teorētiski nekavēt darbu pēc maniem ieskatiem ir ļoti svarīgi!).
Reāli stulbi liekas cilvēkam, kam jau ir gandrīz 30, ka tā nevar un ir jādara lietas, kas nepatīk (es reizi 2 nedēļās varu uz darbu arī 4.30 piecelties kaut kā!), bet man pretī stāsta, ka viņš netaisās darīt visu kā citiem patīk, tikai tāpēc, ka tā esot pieņemts. Bet visvairāk jau kremt, protams, visa tā dusmu izlikšana uz mani katru rītu ;(
Ko ar viņu darīt? Ļaušu viņam gulēt - viņš nogulēs līdz 10 un tad labākajā gadījumā nedēļas laikā būs bez darba.
379
