1.NODAĻA.
Uzskatu, ka manā dzīvē nav noticis nekas labs, patiešām nevieksme līdz nevieksmei, un to es apslēpju.
Es sēžu uz soliņa, nejau parasta, bet slimnīcas. Man grūti pat te sēdēt, jo mana sirds sitas kā negudra. Avārija, mamma un tētis tajā iekļuva, mana māsa man tagad sēž klāt, viņa ir izmisumā. Mani sauc Marija, man ir tikai 16 gadi, bet manuprāt man dzīvē nekad nav nācies viegli, jo visādas neveiksmes vajā manu ģimeni.
Man ir vecākā māsa Žanete, vecāka par mani par 4 gadiem. Viņa spēj sevi noturēt rokās, bet es nē. Mēs abas gaidām, ko mums paziņos ārsts, jo tagad abiem vecākiem notiek operācijas, mums pat neļāva viņus apskatīt, pat nesaka kādas traumas un kādi ir ievainojumi?
Visādas, domas līda mana galvā. Un, ja viņi abi ir miruši, ko tad? Es vēl neesmu pilngadīga! Un māsai drīz jābrauc uz ārzemēm, jo viņai tur ir darbs, un iespējams arī topošā ģimene.
Pie mums pienāca kāds jauns cilvēks, laikam jauns ārsts. Es tikai uz viņu paskatījos, un redzēju, ka viņš nāk ar kādu ziņu tieši pie mums, bet es nokāru galvu, un turpināju skatīties uz pelēko grīdu.
Ārsts nāca pie mums tuvāk apliecinot, to, ka tas ir par mūsu vecākiem, bet vienmēr ir cerība, un šoriez es cerēju uz visu to labāko.
2.NODAĻA.
Mēs ar māsu pieklājības pēc piecēlāmies un ārsts uz mani ar māsu paskatījās, ar skumju seju, nē, nē, nē.
Ā. - Diemžēl jūsu mamma ir mirusi, un tēvs ir smagā stāvoklī - komā. - ārsts katru vārdu teica lēni, lai mēs saprastu. Pēc viņa acīm varēja just, ka viņš it kā pārdzīvotu kopā ar mani un māsu.
Manai galvai tas bija neizprotams. Attēls uz ko tobrīd skatījos, samiglojās, un kļuva tumšs, acīm redzot, es zaudēju samaņu.
Pamodos baltā telpā - palātā. Pati diez vai sapratu, ka tikko biju zaudējusi samaņu, bet pie manas palātas stāvēja tas pats ārsts, kurš paziņoja bēdu vēsti.
Ā. - Beidzot jūs pamodāties! - viņš nopietni teica, un mēģināja pasmaidīt.
M. - Kas ar mani notika? Kur ir mana māsa? - es apsēdos uz gultas.
Ā. - Tu nokriti, uz manām rokām, un tava māsa aizgāja sakot, ka viņai ir svarīgas darīšanas, sakarā ar darbu. - viņš teica, man žēl, ka māsa aizgāja, jo es šo visu, vairs nevaru pārdzīvot.
Es tikai pakratīju ar galvu, un skatījos uz sienu, un sāku atcerēties mammu, un arī tēti.
Ā. - Es tev tiešām izsaku līdzjūtību, jo es pats esmu zaudējis abus vecākus, kad man bija tikai 9 gadi. - ārsts klusām ierunājās.
M. - Man arī žel... - es čukstus atbildēju.
M. - Es pat nezinu, vai spēšu atnākt uz mammas bērēm, es negribu, lai paģībstu visu acīs...
Ārsts uz mani ar nopietnību skatījās un pēc acīm varēja saprast, ka viņš juta to pašu, kad pats zaudēja vecākus.
Ā. - Varbūt jūs man varētu iedot māsas un savu numuru, ja nu kas, es jums varu palīdzēt, arī ar bērēm. - pēdējos vārdus ārsts teica klusu.
3.NODAĻA.
M. - Jā. - es viņam iedevu savu un māsas numuru. Es pat nezinu kādēļ to daru, bet manuprāt, varu viņam to uzticēt. Droši vien...
M. - Bet labāk zvaniet manai māsai, viņa sapratīs. - es teicu, un atkal nenoturēju savu asaru, un tas noslīdēja gar vaigu.
Ā. - Tev ir jāturpina dzīvot, tici man. Tava mamma nevēlētos tevi redzēt bēdīgu un saskumušu. - un noslaucīja manu asaru.
M. - Es varu iet? - pajautāju ārstam.
Ā. - Droši, tikai esiet uzmanīga. - viņš noteica. Vai tad es tiešām svešs cilvēks par mani var uztraukties? Es tiešām nezinu, viņš ir labsirdīgs, un tas arī viss. Es tikmēr pametu palātu.
Man nepatika slimnīcas, jo tajās nekad nav nekā laba. Es nevēlos apciemot tēvu, jo zinu, ka man to neļautu, jo viņš ir komā. Un ja viņš nepamostas, ko tad darīt? Kā dzīvot tālāk?
Es devos prom, nezinu kur. Uz mājām es negribēju iet, jo tās ir tukšas, un viss man atgādinās par mammu, tēti...
Jūra! Tieši šī ideja ienāca manā galvā. Tiešām, man patika jūras, patika kaiju saucieni, vieglais vējš...
Kā atceros, tā bija apmēram 500 metru no šejienes, viegla pastaiga, man nenāks par ļaunu. Es neraudāju, kāpēc? Jo man ir nav spēka vairs zaudēt tuvos cilvēkus. Vienkārši nav spēka, un turpināju iet uz jūras pusi..
4.NODAĻA.
Kad nonācu pie tās, man kļuva vieglāk, nezinu kāpēc, mani tā ļoti nomierina. Šodien jūra bija mierīga, un saule jau bija augstu debesīs, tātad drīz būs pēcpusdiena. Es nevēlos atgriezties mājās, bet agri, vai vēlu, bet man nāksies tur iet.
Pēkšņi satrūkos no apskāviena no muguras. Tā bija Viktorija! Tas bija liels pārsteigums atkal ieraudzīto savu sirdsdraudzeni!
V. - Sveika Maruc! - viņa mani sauca mīļajā iesaukā, un ciešāk mani apskāva.
M. - Kā tu mani atradi? - es atrāvos no tvēriena.
V. - Es taču zinu, kur tev patīk bieži uzturēties! Zinu, ka jūra tevi piesaista! - viņa pasmaidīja, jo tiešām par mani zināja daudz, viņa bija īsta draudzene, tādu ka viņa bija grūti atrast.
V. - Es te izsaku līdzjūtību... - mana draudzene, kā viņa to uzzināja? To zin tikai Žanete, un tas jaunais ārsts.
Es tikai klusēju, jo man nepavisam nebija viegli, es saprotu, Viktorija, nekad nav zaudējusi ļoti īpašus cilvēkus, kas mīt savos sirds dziļumos, un nevēlies palaist prom.
V. - Varbūt aiziesim uz kādu vietiņu? Man tevi ir jāizklaidē! - viņa iesaucās, un parāva mani sev līdz.
M. - Kādēļ izklaidēties? Man ir tik skumji... - es no klusi teicu, un kā jau daudziem cilvēkiem, arī man noritēja cilvēciska asara, gan degunu.
M. - Kas tev to prasīja? - es iejautājos.
V. - Ejam, ejam. Pa ceļam uz lielveikalu pastāstīšu. - Viktorija iekrampējās manā elkonī, un raitā solī centos tikt viņai līdzi.
5.NODAĻA.
Pēc neilga laiciņa apdomājot, tomēr nevarēju iedomāties, kas Viktorijai to pateica.
V. - Klausies, tava māsa man palūdza, lai tevi izklaidē! - viņa pasmaidīja un turpināja iet.
M. - Nu skaidrs, bet man tiešām nav garstāvokļa, aiziesim uz kafejnīcu. - es centos pasmaidīt. Tomēr nekas, vairs neatgriezīs manu mammu atpakaļ, es nedomāju, ka viņa gribētu redzēt mani depresijā.
V. - Kā vēlies! Bet pēc tam aiziesim uz veikaliem man vajag kleitu, jo drīzumā būs vienam puisim dzimšanas diena.
M. - Vai tad tiešām ir tā jāpucējas dēļ tā? - es mazliet pasmējos.
V. - Vai tad tu nezini kam ir dzimšanas diena? - viņa apmulsusi skatījās uz mani, it kā man šis datums būtu jāzina no galvas.
M. - Nē. Man tas būtu jāzina? - es attraucu.
V. - Tā ir populārākā zēna labākā drauga dzimšanas diena! - viņa iesaucās, ka man pat palika kauns, mana draudzene vienmēr runā, runā. Bet tāpat viņa ir lieliska un saprotoša.
Mēs ar Viku, nemaz nebijām populāras, mēs bijām parastas meitenes bez puišiem, bet mana draudzene runāja tikai par populārajiem zēniem.
Ienācām lielveikala kafejnīcā " 80tie gadi". Viss bija šo veco laiku stilā. Man parasti patika tas saucamais "retro stils".
Izvēlējāmies galdiņu un abas pasūtījām Cēzara salātus. Viesmīle atnāca ar pasūtījumu, un teica, ka ir vēl viens pasūtījums no puiša kas sēž pie galdiņa kas atradās pie loga. Kas tas varētu būt?
6.NODAĻA.
V. - Jums ir pasūtījums no tā puiša. - Viesmīle pieklājīgi norādīja uz otro kafejnīcas galu, un pasniedza zemeņu kokteiļus. Diez kurš tas bija, un kādēļ tērēties uz mums? Viesmīle aizgāja, bet es tikmēr paskatījos uz to galu. Puisis, bija apmēram mūsu ar Vikas vecumā, un viņš man uzsmaidīja, un es uzsmaidīju pretim.
V. - Tu vispār saproti no kā mēs saņēmām kokteiļus? - Vika man iečukstēja ausī.
M. - Nē, bet viņš izskatās ļoti jauks. - jau biju aizsapņojusies.
V. - Tas ir skolas populārākais zēns Raimonds! Tu pat nespēj iedomāties kādā uzmanības centrā mēs esam!!! - viņa iesaucās, un varēja just, ja te nebūtu pārējo cilvēku, viņa sāktu lēkās un spiegt no laimes.
M. - Labi jau labi, var redzēt, ka tev viņš patīk. - es noteicu, jo to varēja saprast, ik viens.
V. - Meitēn, es redzēju kādām acīm tu uz viņu skatījies! - viņa man pačukstēja un iesmējās.
M. - Nu, nu... - jau izdzēru pēdējās piles no kokteiļa un mudināju draudzeni.
M. - Tev kleita nebija jāpērk? - es ieminējos, jo esam jau te 20 minūtes.
V. - Ārprāts! Es aizmirsu, un līdz veikala slēgšanai ir apmēram stunda! Ejam, ejam. - draudzene steidzīgi nolika naudu par rēķinu, un es tāpat.
Mums paveicās, ka bijām lielveikalā. Mēs bijām "Galeria centrā". Draudzene aizskrēja par mani pavisam aizmirstot. Varbūt viņai patika, tas puisis, kuram ir dzimšanas diena? Es piemēram tā neuztrauktos, ja būtu mana dzimšanas diena tad varbūt.
Pēc kāda laika draudzene iznāca laukā ar divām kleitām, vienu melnbaltu, ar mazu dekoltē, un otru - ar mežģīnēm augšdaļā, un apakšdaļa varētu sniegties līdz ceļiem.
Man uzreiz iepatikās otrā kleita, kad Vika man tās sāka izrādīt.
7.NODAĻA.
M. - Vika tu pirksi abas kleitas? - es biju neizpratnē, bet manu uzmanību piesaistīja mežģīņu kleita.
V. - Protams nē! Viena, taču tev! Redzu, ka tev iepatikās šī! - Viktorija norādīja uz kleitu savā kreisajā rokā.
M. - Tu taču nedomā, ka iešu uz to ballīti? - es jautāju, jo to puisi, es pat nepazīstu. Es pat dažreiz domāju. Kā var patikt ballītes, it īpaši ar cilvēkiem kurus nepazīsti?
V. - Tu taču iesi ar mani vai ne? - viņa jautāja ar lūdzošu skatienu. Nē, es nepavisam negribu iet. Tas ir ļoti muļķīgi, ja aizietu, jo rīt ir pārbaudes darbs bioloģijā. Nesanāks, pat laika samācīties! Es tā nevarēšu. Man ir jāiegūst optimāla atzīme, lai ar to varētu lepoties, un mācīties tālāk ģimnāzijā.
M. - Vika, nē. Mums nākošajā dienā ir pārbaudes darbs bioloģijā, un es neiešu uz turieni, nemaz necenties mani pierunāt! - es teicu, attaisnojumus parasti varēju atrast viegli.
V. - Nu labi, bet nākamreiz gan sveikā cauri netiksi! - draudzene iesmējās.
V. - Bet tu to kleitu tāpat nepirksi, vai ne? - viņa jautāja, es nezinu vai man kontā ir nauda, parasti vecāki to ieskaitīja, pa retam arī māsa.
M. - Man patīk, un domāju, ka man derēs. - es pielaikoju to kabīnē, mājās man ir aksesuāri, un būs labi iet uz kādu satikšanos, vai restorānu. Nopirku to un atvadījos no draudzenes.
Man bija jāiet mājās, agri vai vēlu, bet iešu tagad. Lai vai kā es vairs neturēju asaras acīs, bet pa ceļam, laiku pa laikam nobira kāda asara.
Māsas arī diez vai būs mājās, viņa nodarbojas ar biznesu, un vēlas tur iesaistīt arī mani. Maniem vecākiem ir ne liela, ne maza privātmāja. Pirms nonācu pie vārtiņiem es ieraudzīju ko negaidītu un neiedomājamu.
8.NODAĻA.
Nezinu vai manā priekšā bija mirāža, bet uz lieveņa gulēja kādas 20-30 sarkanas rozes. No kā? Un kādēļ? Nesapratu.
Domāju, ka katrai sievietei būtu patīkami tādas saņemt, kad pienācu tās paņemt rokās, no lielā pušķa izkrita maza zīmīte. Mani mocīja ziņkārība, bet izdomāju, ka izlasīšu to nedaudz vēlāk.
Atvērusi mājas durvis, viss bija pa vecam. Virtuve, kurā mamma gatavoja mums brokastis, valdīja steiga, bet tētis vienmēr ātrāk devās uz darbu, katru rītu iedeva mammai skūpstu, un aizsteidzās.
Viesistaba, kurā skatījāmies seriālus par mīlestību, kuri man parasti neinteresēja, bet nācu skatīties, jo te mēs varējām vairāk uzturēt sarunas, pēc grūtās dienas - kā nu kuram.
Es nolikusi somu aizsteidzos un vannasistabu. Skatījos spogulī un teicu sev : Viss ir pagātnē, viss ir pagātnē". Manas acis bija briesmīgā paskatā, jo no tušas, vairs nekā nebija palicis, biju kā panda, tikai vēl trakāk, izdomāju vienkārši ieiet dušā.
Kad iznācu ārā man sāka rūkt vēders, un sapratu, ka jāatrod, kas ēdams. Iegājusi virtuvē, ledusskapī atradu dārzeņus un sāku gatavot salātus, kad pagatavoju tos skatījos, kas ir zīmītē. Mani tas tā ieinteresēja.
" Sveika, nolēmu tevi iepriecināt. Iemīlējos tevī, kad pirmo reizi ieraudzīju...
Domāju, ka tev patīk sarkanas rozes, un tu saņemsi vēl pārsteigumus.
Slepenais iemīlējies pielūdzējs.
9.NODAĻA.
Es uzreiz iedomājos, ka tas ir tas pats zēns ko ieraudzīju kafejnīcā. Varbūt tas ir, kāds pavisam traks pielūdzējs, kurš tikai mani kaitina? Es nezinu.
Tikmēr manā telefonā novibrēja īsziņa no sveša numura. " Sveika, kā klājas? Neskumsti. :) ", tādu īsziņu es saņēmu, un beigās parakstīts. Ārsts - Olivers.
Tagad man bija skaidrs, es, taču no rīta iedevu viņam savu, un māsas numuru. Atrakstīju. " Sveiks, paldies, ka apjautājāties jau jūtos labāk. :) " aizsūtīju to.
Nesapratu, kādēļ viņš tā uztraucas par manu ģimeni? Varbūt tādēļ, ka pats to kādreiz ir piedzīvojis?
Es nedomājot gāju uz savu istabu, un uzreiz devos gulēt. Bet sirds, man sāpēja, jo nekas, kas bija - neatgriezīsies.
Rīts. Piecēlos, un secināju, ka līdz pirmajai stundai ir tikai 30 minūtes, bet es par to nemaz nesatraucos, jo skola man ir tikai, kādu 5 minūšu gājienā no mājas.
Izvēlos uz no gultas, paskatījos skapī, un izvēlējos melno žaketi kopā ar rūtaino kreklu, un melnās bikses. Ceru, ka Viktorija nepastāstīja kādam par maniem vecākiem, citādi es pat negribēšu uz turieni iet, jo baumas izplatās ļoti ātri. Kad pabeigšu skolu šeit neviena man nepietrūks, tikai Viktorija, un vēl daži.
Dzirdēju, ka pulkstenis jau tikšķ, un ir laiks doties. Atkal šaurās ieliņas, un turpinu cerēt, ka Vika nebūs izpļāpājusies.
Ieskrēju skolā un uzskrēju virsū puisim, jā es viņu ļoti labi atceros, un sejā uzplauka kautrīgs smaids.
10.NODAĻA.
Tas bija tas puisis, kas uz mani skatījās kafejnīcā. Jā, tas gan bija pārsteigums, un viņš atkal man pasmaidīja.
M. - Atvaino. - es aši noteicu, jo drīz sākās 1. stunda.
R. - Man jau nekas nav pretī, kad man skrien virsū skaistas meitenes kā tu. - viņš it kā flirtējot ar mani ieteicās, un pakasīja aiz auss.
Es nedaudz uzsmaidīju, komplimenta pēc, un aizgriezos uz klasi. dzirdēju svilpienus, jo tas it kā ir ļoti pagodināti, ka mani uzrunā populārs zēns. Muļķīgi.
Dzirdēju arī runas aiz muguras, tās droši vien bija meitenes. Man bija vienalga, jo nesaprotu, kas tur tāds īpašs?
Nonācu pie Vikas, kas man smaida, un ir ļoti mierīga.
V. - Labi, ka bioloģijas skolotāja nav vēl atnākusi, vismaz paspēju atkārtot. - viņa pasmaidīja un turpināja skatīties mācību grāmatā.
V. - Dzirdēju, ka klases meitenes atkal runā par Raimondu. - viņa teica, un atkal aizsapņojās.
M. - Un ko viņas tad teica? - ziņkārības pēc pajautāju, jo negribu, lai paklīst baumas par mani un Raimondu, ka viņš mani tā " interesanti " uzrunāja.
V. - Par kaut kādu meiteni, laikam vienkārši viņam iepatikās, un meitenēm protams skauž. - viņa iesmējās, un atvēra kladi.
M. - Tu nepastāstīji citiem? Nu tu jau zini... - es minstinājos, jo tēma man bija īpaši smaga, bet es vienmēr piespiedu sevi neraudāt.
V. - Tu joko? Nē taču, es taču nevēlos, lai visi par tevi ņirgātos. - viņa man pačukstēja un samīļoja mani.
Noskanēja zvans, un ar to arī parādījās skolotāja.
Sākās pārbaudes darbs. Kā jau vienmēr vajadzēja izsēsties pa vienam. Man tas tieši patika, neviens netraucē, un var mierīgi koncentrēties. Sapratu to, ja gatavojas, tiešām var iznākt uzrakstīt viegli.
Pārējās stundas pagāja kā pa putru, un jau pienāca pusdienlaiks, ēdnīca vienmēr bija daudz cilvēku, un galdiņi bija sadalīta kā "grupās". Tā nu tas bija.
M. - Kur gan Vika vazājas? - čukstus sacīju sev, jo kad beidzās matemātika viņa pat neko nesakot aizskrēja visiem pa priekšu, interesanta uzvedība.
Kad pagāju garām pāris galdiņiem beidzot viņu ieraudzīju, bet ne vienu.
11.NODAĻA.
V. - O, čau Marija! - Vika man uzsauca, viņa sēdēja pie puišiem, un tur bija arī Raimonds, un laikam arī sanāk, ka viņa draugi.
M. - Čau. - es nedroši ieteicos, jo nesapratu, kas notiek un ko viņa dara pie tā saucamajiem "populārajiem".
R. - Tad sēdīsies? - Raimonds piedāvāja.
Neatbildot pastūmu krēslu sev tuvāk un apsēdos pie galdiņa. Vispār man pat nebija ne mazākās saprašanas kas notiek? Vai Vika ar viņiem sadraudzējās vai kā? Pagaidām man nebija atbildes.
V. - Varbūt tu būsi uz Kamerona dzimšanas dienu? - Vika priecīgā balsī man jautāja.
M. - Es jau teicu nē, un tas nav apspriežams. - klusā, bet stingrā balsī noteicu, un koncentrējos tikai uz Viku. Jā, mums apkārt gan bija daudz cilvēku, bet tas man netraucēja.
V. - Nu bet. - viņa apmulsusi skatījās uz mani.
M. - Es teicu nē, un man ir jāiet. - es ieteicos un pametu šo galdiņu. Man nemaz nepatika, kad draudzene man tā uzstāj, tas man neliekas īsti pareizi. Vikai prāta tikai ballītes, bet es pavisam domāju par ko citu.
Mani apturēja pieskāriens. Tikai ne viņš.
R. - Neej prom paliec. - viņš pasmaidījis draugiem un atkal pievērsās man.
M. - Man tiešām ir jāiet. Pēc 5 minūtēm nākošā stunda. - mēģināju attaisnoties, jo man tomēr ne pārāk patika šī kompānija, turklāt - sveša, es pat viņu vārdus īsti nezināju.
R. - Ja tiešām tas ir tik svarīgi, bet man tev ir, kas jāsaka. - viņš satvēra manu roku.
M. - Tu to nevari pateikt te? - es nesapratu viņa mājienus.
R. - Nē nevaru. - viņš stingi noteica.
Atkal dzirdēju čukstus mums aiz muguras, jā te laikam gan visa skola zinās, ka es runāju ar Raimondu.
Tad mēs piegājām pie kāda loga, un es gaidīju ko viņš man teiks.
12.NODAĻA.
R. - Tu nāksi ar mani uz... - viņš vilcinājās. Nē, uz to ballīti es tāpat neiešu, lai tur lūst vai plīst.
R. - Uz skeitparka atklāšanu? Es zinu, ka tas skan muļķīgi, bet nāksi ar mani? Varbūt tevi tas neinteresē... - viņš manāmi bija nosarcis.
Es nezināju ko atbildēt, vispār es gribēju iet kopā ar Žaneti, bet var jau arī Raimondu paņemt līdzi.
M. - Nu, ja tev nav pretenziju, mana māsa arī nāks. - es atbildēju viņam, apkārt, taču ir tik daudz meiteņu, kādēļ tieši es?
R. - Tad es jūs satikšu pie skolas. - viņš pasmaidīja, un viņa vaigi palika kā divas mazas, sārtas bietes.
Raimonds aizgāja uz savām stundām, un es gāju uz ķīmijas kabinetu. Tur mani sagaidīja divas meitenes Ambera un Lola, abas sarkanos minī svārkos un topiņu ar dziļu dekoltē, un sakrāsota seja. Manuprāt viņas gaidīja mani, un es jau iedomājos par ko būs runa.
L. - Nu ko tu ar manu puisi runā? Tu neesi pie pilna prāta. Tu viņu nekad neiegūsi. - viņa iesaucās, nu var teikt iečīkstējās.
A. - Mēs tāpat viņam patīkam vairāk nekā tu. Tu pat skaistu svārkus nemāki atrast. - Ambera papildināja un norādīja uz saviem svārkiem.
Man nāca smiekli, bet man to izdevās noslēpt. Smējos ne jau tāpēc, ka viņas ko teica par Raimondu, bet tas kā viņas izskatījās. Varbūt, tas arī nebija īsti pieklājīgi.
Es tikai pagāju garām, un iegāju klasē. Viss kā pa vecam, šoreiz sēdēju viena pati, jo ķīmija tomēr ir grūta, un vienai būs vieglāk.
Pēc stundas satiku Viktoriju, un varēja redzēt, ka viņai žēl, ka viņa man uzmācās ar tā puiša dzimšanas dienu.
V. - Lūdzu piedod man, ka es tā uzmācos, man vajadzēja saprast, ka nenāksi. - meitene nokāra galvu un atkal paskatījās uz mani.
M. - Nekas, viss labi. - es pasmaidīju. - Tu nāksi uz to skeitparka atklāšanu? - es pajautāju.
V. - Mēs ar Kameronu iesim pastaigāties, varbūt arī uz atklāšanu ieskriesim. - viņa sasarkusi man atbildēja. Tas nu skaidrs, man bija prieks par draudzeni, tikai, lai viņa netiktu sāpināta.
Atvadījāmies un gāju uz mājas pusi, bet tad mani pārsteidza jauna īsziņa, no sveša numura.
13.NODAĻA.
Turpinājums sekos!!!
2
