es viena tāda?

261

Reģ: 05.06.2012

Mani nogurdina pārāk ilga atrašanās sabiedrībā, cilvēku vidū, kas man nav tuvi. Es ļoti izbaudu laiku esot vienatnē, un man nav problēmu, kur doies vienai, ja neskaita saviesīgus pasākumus, bet gan, piemēram, uz baseinu, kino, paēst kur, iepirkties mierīgi varu iet viena un dažreiz pat labāk izbaudu procesu. Vai tas ir slikti/dīvaini? Man patīk būt draugu sabiedrībā, bet pārāk ilgi esot man prasas pabūt vienai. Tas nav ļoti bieži, bet ja, pieņemsim, pusnedēļas ir pavadīts nepārtraukti ar kādu kopā, tad tas nedaudz sāk nogurdināt, jo gribas būt vienai, justies brīvi, būt mājās vienai, atpūsties, atslābinaaties no visa... Kādai varbūt ir līdzīgi? Jo esot attiecībās, man, protams, gribas būt ar otru, bet dažreiz uznāk tas, ka gribas pabūt vienai un iespējams, otrs to var nesaprast...

13.07.2014 21:45 |

Elizabete.

4628

Reģ: 06.07.2013

Tas ir normāli. Man arī tā ir :)

13.07.2014 21:46 |

lionheart

261

Reģ: 05.06.2012

sevi uzskatu par introvertu, un zinu, ka tas irnormāli, ka neesmu tik sabiedriska, bet vai tā būšana vienatnee, nevar būt par daudz?

13.07.2014 21:47 |

Lottie

2482

Reģ: 18.07.2012

Man ir precīzi tāpat kā tev.
Man nepatīk masu pasākumi, ilga atrašanās kompānijās un tā tālāk. Tas viss mani nogurdina un iztokšo gan fiziski, gan morāli. Es to varu izbaudīt, bet ne uz ilgu laiku.
Es labprātāk laiku pavadu vienatnē vai ar mīļoto pie sāniem.
Bieži dodos viena uz jūru, iepirkties, pastaigās, izbraucienos. Tā es vairāk izbaudu procesu. Tas ir laiks man.

13.07.2014 21:51 |

Lou1

2304

Reģ: 06.12.2009

Ha, nezinu ko tu gribi dzirdēt, kāpēc lai būtu par daudz? :) Par daudz ir tad, kad kļūsti tik antisociāla, ka vienā brīdī tev tas pašai sāk traucēt, piemēram, kad sāc saprast, ka esi atgrūdusi draugus. Jāsaka, ka man ir bijis tāds posms dzīvē. Es jau tā esmu introverta, bet vienbrīd vēl biju ļoti ierakusies darbos un tas vēl vairāk mazināja vēlmi socializēties un cilvēkiem nepārtraukti teicu "nē, nebūšu/nevaru/ne šodien" un tad pēkšņi attapos, ka cilvēki arī vairs mani nekur neaicina, jo es viņus nepārtraukti pasūtu. :D Tas ir vienīgais, kas man nāk prātā no kā būtu jāuzmanās.

13.07.2014 21:52 |

Lottie

2482

Reģ: 18.07.2012

Galvenais- nekļūsti par sociopāti! :D

13.07.2014 21:53 |

MADasaHATTER

10987

Reģ: 12.07.2010

man tas pats. teiksim naktsklubi vispar nepatik, jo nesaista tada muzika un nepatik ka visadi tur grustas virsu.

ta vieta labpratak celotu un atpustos.

Vot uz labu koncertu gan aizietu tur pulis netrauce.

13.07.2014 21:54 |

Story

6040

Reģ: 09.03.2012

Man ir taa pat. Vienigais cilveks, kas man to ir parmetis ir dzivesbiedra radiniece, bet es to nenemu nopietni, cilvekam, kuram ir attiecibas, darbs,studijas ir normali
Ka grib atrasties majas.
Es biezi varu atteikt kafijoshanu ar pazinjam, delj ta ka gribu majas izmazgat gridas, palasit gramatu un neuzskatu, ka tas ir kas traks.

13.07.2014 21:55 |

lionheart

261

Reģ: 05.06.2012

nē, tik antisociāla neesmu :D bet uzlādējos tieši tad, kad daru ko vienatnē un ļoti izbaudu laiku, ko daru vienatnē lietas, kas patīk

13.07.2014 21:58 |

Solo_

3675

Reģ: 24.09.2012

Man ir taisni tāpat, domāju, ka būšana vienatnē ir par daudz tādā gadījumā, kad saproti, ka tas jau ir traucēklis - gan veidot attiecības, pasliktinās saikne un kontakts ar citiem. Kad cilvēks pats jūt, ka tas vairs nav normāli - nenormālā tieksme pēc vientulības. Lai gan - ja tas tevi dara laimīgu, kāpēc gan ne? :)

13.07.2014 21:59 |

lionheart

261

Reģ: 05.06.2012

dažreiz pat nevaru sagaidīt, kad varēšu baudīt laiku viena, prom no sabiedrības, mājās, ko gatavojot, vai vnk klausoties mūziku :D

13.07.2014 22:01 |

lionheart

261

Reģ: 05.06.2012

tad jau ar mani nav tik traki, jo vēlme baudīt laiku vienai, nav tik bieža un liela, lai tas kaitētu kontaktam ar draugiem un cilvēkiem ar ko ir saskare :)

13.07.2014 22:02 |

Lottie

2482

Reģ: 18.07.2012

Es biezi varu atteikt kafijoshanu ar pazinjam, delj ta ka gribu majas izmazgat gridas, palasit gramatu un neuzskatu, ka tas ir kas traks.

Man ir gluži tāpat. Bet mani draugi jau pie tā ir pieraduši. Man viņu sabiedrību vajag, bet mazās devās.
Tagad pēdējos mēnešus mēģināju būt super sabiedriska, bet sapratu, ka tas nav man. Tas mani vairāk iztukšo nekā uzlādē..
Man pietiktu ar to, ja man būtu mīļotais, studijas un/vai darbs.

13.07.2014 22:03 |

laura43

Reģ: 17.11.2009

Lionheart,ai kā es Tevi saprotu!
sabiedriba esmu kompanijas dvesele,bet aizvien biežak pieķeru sevi kad man patik būt vienai,un zini,tas reāli sāk traucet.

13.07.2014 22:06 |

Ewa

738

Reģ: 14.10.2011

Man ir tieši tāpat. Patīk vienai doties uz kino, papusdienot, apmeklēt kādu koncertu, pat uz bāru varu aiziet viena un vienatnē pie galdiņa pasēdēt un izbaudīt kokteili. Ļoti bieži gadījies, ka atsakos ar kādu kopā kaut kur iet vai tikties, ja jūtu, ka gribu laiku vienatnē. Un nav svarīgi ko daru - klausos mūziku, gatavoju ēst vai vienkārši pastaigājos - tas ir mans laiks, kuru gribu tikai sev. Tā īsti ar kādu gribu tikties tikai reizi vai divas reizes nedēļā. Visu pārējo laiku lieliski jūtos viena. Sākumā, kad sāku dzīvot kopā ar draugu, bija grūti, taču tagad, kad esam viens otram pielāgojušies, prieks, ka viņš saprot to, ka reizēm ir mirkļi, kad arī mājās vēlos savu stundu vientulības. Nekad to neesmu uztvērusi kā problēmu. Cilvēki man patīk, taču mazās devās. :D

13.07.2014 22:07 |

laura43

Reģ: 17.11.2009

Mani tuvie cilvēki pat sāk mani nesaprast,jo tik tiešām,es visu daru vienatnē,un man tas tik ļoooti patīk!

13.07.2014 22:07 |

Nikola.

2290

Reģ: 19.10.2013

Man ir tieši tāpat, dažreiz domāju vai nav par traku, es varu būt sabiedrībā, tomēr ir nenormāli grūti, ja jābūt kopā ar cilvēkiem vairākas dienas bez iespējas palikt kaut uz brīdi vienai, ceļojumi, piemēram.
Ilgstošas attiecības bijušas tikai ar tādiem, kuriem arī ir nepieciešamība pēc vienatnes.

13.07.2014 22:07 |

lionheart

261

Reģ: 05.06.2012

kā es jūs Ewa un laura saprotu!! Man ir tā pat! Man tas laiks vienatnē tiešām ļoti patīk un ir vajadzīgs, jo es gandrīzvai var teikt, ka tā uzlādēju savas baterijas :D

13.07.2014 22:16 |

zhanete

Reģ: 07.09.2013

Man jāpiekrīt, ka būt vienai ir pat ļoti forši, bet ir jāmāk piebremzēt ar izvairīšanos, distancēšanos no pārējiem. Tā var ieiet arī otrā grāvī, un man tas lieliski ir izdevies. Visu laiku atsaki draugiem, paziņām, jaunus kontaktus nemeklē un tad attopies, ka arī Tevi vairs neviens nemeklē. Kļūt par vienpati bija vienkārši, kļūt atkal sociāli aktīvai kā agrāk - nenormāli grūti. Es vēl esmu procesā.

13.07.2014 22:21 |

lionheart

261

Reģ: 05.06.2012

Grēta- man arī tas bija izdevies un arī cenšos glābt situāciju :) līdz šim iet grūti, bet kaut kā virzos pozitīvākā gultnē. Tas nav viegli, jo tā būšana vienatnē ir traki laba sajūta :) Bet kas par daudz, tas atkal nav labi, un to ļoti labi saprotu :)

13.07.2014 22:24 |

Jackie

4617

Reģ: 02.06.2012

Man ir tāpat.
Man tas galīgi netraucē, tikai aizdomājos par attiecību veidošanu. Otram cilvēkam tas varētu nebūt viegli-dzīvot ar tādu vienpati. Savukārt man arī būs sevi jāpalauž kaut kādā ziņā.
Dažreiz aizdomājos, uz kuru pusi nosvērtos svaru kauss, ja būtu jaizdara izvēle starp nepieciešamo "vientulības" devu un neizbēgamo nepārtraukto komunikāciju ģimenes kontekstā un, ja godīgi, man grūti atbildēt..

13.07.2014 22:26 |