Sveiki. Saskaros ar faktu, ka netieku pati ar sevi vairs galā vai vienkārši nesaprotu, kas ar mani notiek.
Man ir 20 gadi un mani ļoti daudz kas un daudzi kaitina. Ja man jāsāk ar to, kas ir tas, kas mani kaitina, tad es godīgi, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka es NEZINU!
Var būt diena, kad viss ir ļoti jauki, baudu laiku ar līgavaini un pēkšņi kaut kāds klikšķis un es sāku uzvilkties, stresot, atcērtu, kļūstu ļoti viegli aizkaitināma. Bet tam visam pat nav bijis iemesls, jo viss taču līdz tam bija lieliski.
Jau tīņu gados ievēroju, ka esmu ļoti viegli aizkaitināma. Bieži izrunājos, atcirtu vecākiem, kaut vai pati sapratu, ka tā noteikti nevajadzēja darīt.
Ārpus mājām, tiekoties ar draugiem, paziņām, kolēģiem, man viss ir kārtībā. Es jūtos labi un mani nekas nekaitina. Līdz ko es atnāku mājās, tā atkal viss sākas no jauna. Saprastu, ja līgavainis darītu kaut ko tādu, kas man nepatiktu, bet tā nav. Mani viss apmierina, taču vienalga esmu uzvilkta.
Atvaļinājumā aizbraucu pie vecākiem. Pirmās dienas viss ir jauki. Tad sāk parādīties mans augstais tonis un kļūstu strauja raksturā un asa.
Un tas jau ir gadu gadiem.
Itkā man tētis ir ļoti straujas dabas, bet vai tas var iedzimt?
Mani vienkārši šis, mans raksturs, ja to tā var nosaukt, beidz nost!
Kas tas ir, kas ar mani notiek?
Attiecībās problēmu nav. Esam laimīgi 4 gadus kopā. Protams, patīk paflirtēt arī ar kādu citu, bet tas nav iemesls tam, lai es teiktu, ka neesmu laimīga savās attiecībās. Draudzenes pat ir ievērojušas, ka mani mans puisis/līgavainis lutina ļoti. Nav par ko sūdzēties.
Vienkārši vairs nesaprotu sevi un savu neomu, aizkaitinātību un dusmas!
Palīdziet man ar skaidrojumu šim visam! Es nevaru jau pāris gadus divus atrast iemeslu savai problēmai.
Man daudzi ir teikuši, lai mēģinu visu uztvert daudz mierīgāk, ne tik saasināti.. bet nespēju!
Vai tiešām man ir lemts kļūt par depresīvu stresotāju?
Ar cieņu,
A!
197
