Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Nezinu vairs, kā tikt ar sevi galā!

 
Reitings 197
Reģ: 09.04.2013
Sveiki. Saskaros ar faktu, ka netieku pati ar sevi vairs galā vai vienkārši nesaprotu, kas ar mani notiek.

Man ir 20 gadi un mani ļoti daudz kas un daudzi kaitina. Ja man jāsāk ar to, kas ir tas, kas mani kaitina, tad es godīgi, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka es NEZINU!
Var būt diena, kad viss ir ļoti jauki, baudu laiku ar līgavaini un pēkšņi kaut kāds klikšķis un es sāku uzvilkties, stresot, atcērtu, kļūstu ļoti viegli aizkaitināma. Bet tam visam pat nav bijis iemesls, jo viss taču līdz tam bija lieliski.
Jau tīņu gados ievēroju, ka esmu ļoti viegli aizkaitināma. Bieži izrunājos, atcirtu vecākiem, kaut vai pati sapratu, ka tā noteikti nevajadzēja darīt.

Ārpus mājām, tiekoties ar draugiem, paziņām, kolēģiem, man viss ir kārtībā. Es jūtos labi un mani nekas nekaitina. Līdz ko es atnāku mājās, tā atkal viss sākas no jauna. Saprastu, ja līgavainis darītu kaut ko tādu, kas man nepatiktu, bet tā nav. Mani viss apmierina, taču vienalga esmu uzvilkta.

Atvaļinājumā aizbraucu pie vecākiem. Pirmās dienas viss ir jauki. Tad sāk parādīties mans augstais tonis un kļūstu strauja raksturā un asa.

Un tas jau ir gadu gadiem.
Itkā man tētis ir ļoti straujas dabas, bet vai tas var iedzimt?

Mani vienkārši šis, mans raksturs, ja to tā var nosaukt, beidz nost!
Kas tas ir, kas ar mani notiek?

Attiecībās problēmu nav. Esam laimīgi 4 gadus kopā. Protams, patīk paflirtēt arī ar kādu citu, bet tas nav iemesls tam, lai es teiktu, ka neesmu laimīga savās attiecībās. Draudzenes pat ir ievērojušas, ka mani mans puisis/līgavainis lutina ļoti. Nav par ko sūdzēties.

Vienkārši vairs nesaprotu sevi un savu neomu, aizkaitinātību un dusmas!

Palīdziet man ar skaidrojumu šim visam! Es nevaru jau pāris gadus divus atrast iemeslu savai problēmai.
Man daudzi ir teikuši, lai mēģinu visu uztvert daudz mierīgāk, ne tik saasināti.. bet nespēju!
Vai tiešām man ir lemts kļūt par depresīvu stresotāju?

Ar cieņu,
A!
12.07.2014 00:01 |
 
Reitings 90
Reģ: 18.10.2013
Padzer Antistress tabletes un aizej pie psihiatra. Nekas cits man nenāk prātā.
12.07.2014 00:04 |
 
Reitings 1707
Reģ: 31.07.2012
Sāc nodarboties ar jogu un garīgajiem sevis meklējumiem. :)
12.07.2014 00:05 |
 
Reitings 1868
Reģ: 25.05.2014
Domāju, ka autorei izpaužas kāda slēpta agresivitāte, Iespējams, viņas dzīvē kaut kas fundamentāls nenotiek tā, kā viņa vēlas. Varbūt, ka neapzināti pauž savu protestu.
12.07.2014 00:08 |
 
Reitings 197
Reģ: 09.04.2013
Maya

Tieši šodien sāku ar jogu!
Bet, kas tie par garīgajiem sevis meklējumiem?
12.07.2014 00:08 |
 
Reitings 2629
Reģ: 20.01.2014
Laimīgam un ar dzīvi apmierinātam ir jāiemācās būt pašam ar sevi. Tu raksti, ka attiecībās viss kārtībā, ar draugiem kopā arī ok, bet, iespējams, neesi iemācījusies būt mierā pati par sevi. Iespējams, ka tāds raksturs, bet domāju, ka to var mainīt, vienkārši jāatrod veids KĀ tikt ar sevi galā, atrast lielisku veidu kā atpūsties arī vienai, bet tas Tev pašai jāsaprot, kas Tevi iepriecina, kas patīk un nomierina. Godīgi sakot, man ir sajūta, ka to tekstu, ko uzrakstīji, esmu rakstījusi es pirms pāris gadiem, jo arī esmu straujas dabas, ātri uzvelkos utt. Tagad esmu kļuvusi harmoniskāka, esmu mierā pati ar sevi, nekas īpašs nenotika, vienkārši ar laiku sapratu, cik dzīve ir forša un nav ko lieki stresot par visu. Varbūt ir kāda problēma, kuru pati sev nespēj atzīt, kāds notikums, kaut kas, kas traucē izbaudīt dzīvi. Neviens Tavā vietā nepateiks, kas par vainu, tas jāsaprot pašai. Ja saproti, ka iemesla nav, novērtē savu dzīvi un centies savu nomāktību apslāpēt, uz pasauli raugoties pozitīvāk!
12.07.2014 00:13 |
 
10 gadi
Reitings 2594
Reģ: 08.03.2013
Kā man auklīšu kursos mācīja, ka bērniem temperaments iedzimst. :) Tāpēc kā saki esi līdzīga savam tēvam. Un raksturu var mainīt, bet temperamentu gan ne.
12.07.2014 00:15 |
 
Reitings 2482
Reģ: 18.07.2012
Izliec sevi sportā, tas palīdz
12.07.2014 00:17 |
 
Reitings 1707
Reģ: 31.07.2012
Bet, kas tie par garīgajiem sevis meklējumiem?
Es domāju, ka jebkurš cilvēks, kam iekšā ir dusmas, aizkaitinājums, var ar to tikt galā tikai aizrokoties līdz dusmu, aizkaitinājuma saknei. Piemēram, meditācija šeit palīdz. Gavēnis, nodošanās mākslai, vienatne u.tml.
12.07.2014 00:18 |
 
Reitings 197
Reģ: 09.04.2013
Modo

Es būtu laimīga vien par iespēju atrast veidu, kā saprast, kas par problēmu?
Manā dzīvē ir bijuši gan skaisti, gan neskaisti notikumi. Protams, esmu raudājusi, bet neredzu iemeslu, lai tie man traucētu tagad!
Es vienkārši nevaru atrast veidu, KĀ SAPRAST!
12.07.2014 00:19 |
 
Reitings 2629
Reģ: 20.01.2014
Es vienkārši nevaru atrast veidu, KĀ SAPRAST!


Vienas receptes visiem nav. Kādam palīdz meditācija, kādam sports, kādam vienkārši klusums un miers, lai padomātu, kas īsti dzīvē nav kā vajag. Bet šīs problēmas apzināšanās jau ir solītis pareizajā virzienā.
12.07.2014 00:22 |
 
Reitings 197
Reģ: 09.04.2013
Modo
Es šo problēmu apzinājos jau pirms 2 gadiem, taču vēl līdz pat šai dienai neesmu sapratusi, kas man traucē būt pozitīvai, dzīvespriecīgai!
Es visu, kas uz sirds - izlieku dienasgrāmatā. Bet pat to pārlasot , es neatrodu problēmu!
12.07.2014 00:25 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
Situācija pazīstama..

Atsaucoties uz šo komentāru:
Kā man auklīšu kursos mācīja, ka bērniem temperaments iedzimst. Tāpēc kā saki esi līdzīga savam tēvam. Un raksturu var mainīt, bet temperamentu gan ne.

Es neticu, ka savu aizkaitinātību esi mantojusi no tēva. Būtu muļķīgi tagad samierināties ar to un teikt - tāda es esmu, pieņemiet mani, to nevar mainīt!
Ja piemini savu tēvu, tad drīzāk tu no viņa esi iemācījusies šādu uzvedības modeli, šādi risināt savas problēmas, neapmierinātību. Bet to var mainīt. Tu varbūt visu saasinātāk uztver, bet savas emocijas tu vari izlikt citur - sportā, gleznošanā, rakstīšanā utt.

Man tavā tekstā diezgan iekrita acīs tas, ka daudz piemini savu aizkaitinātību pret līgavaini, nevis vecākiem, tuvākajām draudzenēm, kolēģiem utt. Ok, saka jau, ka cilvēki palaižas tieši mājās un ar tuvākajiem izrāda savus radziņus, bet tomēr.. varbūt zemapziņas līmenī saproti, ka kaut kas nav tā, kā vēlies tieši attiecībās ar viņu? Varbūt par ātru ir šis statuss - līgava?
12.07.2014 00:26 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
Es šo problēmu apzinājos jau pirms 2 gadiem, taču vēl līdz pat šai dienai neesmu sapratusi, kas man traucē būt pozitīvai, dzīvespriecīgai!
Es visu, kas uz sirds - izlieku dienasgrāmatā. Bet pat to pārlasot , es neatrodu problēmu!

Hmm, tas gan man nedaudz liekas savādi, jo dienasgrāmatas taču ir kā atskats uz visu, kas noticis un problēmu vajadzētu būt viegli saskatīt, ja šādi izpēti sevi. Varbūt palasi kādu grāmatu par psiholoģiju, domāšanu un ko tādu. Aizej uz kādiem kursiem, kas veltīti šādām tēmām. Vari mēģināt psihologu.
12.07.2014 00:29 |
 
Reitings 197
Reģ: 09.04.2013
Nina
Statusu, līgava, vēlējos vairāk es! Viņš arī, bet es visu laiku par to runāju.. Es to no sirds vēlējos!
Varbūt daudz par to runāju, jo es lielāko daļu no šiem gadiem dzīvoju ar līgavaini kopā, tādēļ tie man tādi spilgtākie piemēri, kurus atminos! :)
Bet neizslēdzu arī tavu teikto!
12.07.2014 00:30 |
 
Reitings 177
Reģ: 06.07.2014
Tev tagad ir 20. Jau 4 gadus, praktiski visu laiku esat kopā, kā raksti. Nav tā, ka esat mazliet noguruši viens no otra? Tomēr jaunība, trakulības, ballītes, draugi.
12.07.2014 00:36 |
 
Reitings 177
Reģ: 06.07.2014
Man vairāk šķiet, ka ir tā, ka pieaudz Tu pati, un mainās skatījums uz dzīvi. Un kas attiecībās apmierināja 17 gadu vecumā, tagad vairs nav tik ļoti ok. Un ja otrs nepieaug līdz ar Tevi, sākas kaut kādas problēmas, kas sākumā var neizpuasties uz āru, bet sēdēt iekšā.
12.07.2014 00:38 |
 
Reitings 197
Reģ: 09.04.2013
Marta
Esmu aizdomājusies par to, bet es negribu un nespēju aiziet no viņa. Mēs bijām attiecībās paņēmuši nelielu pauzi, bet es sapratu, ka es nevaru bez viņa.

Un vēl, man tas nešķiet loģiski, jo tad es būtu aizkaitināta un dusmīga tieši uz viņu. Bet man taču tas izpaužas arī vecāku mājās.. Visur, kur savējie!!!
12.07.2014 00:38 |
 
Reitings 177
Reģ: 06.07.2014
Kā Tu pati vērtē- Tev pietiek uzmanības ikdienā, kad esat divatā, mājās pie vecākiem? Varbūt šādi Tu "izprasi" sev uzmanību?
12.07.2014 00:41 |
 
Reitings 197
Reģ: 09.04.2013
Marta

Viņš pieaug ar mani. Viņš , pat gribētos teikt, ir ļoti nopietns. Mums ir kopīgi plāni un mērķi uz kuriem ejam! Nesen iegādājāmies savu auto un nu, sagaidīšu 21 un došos uz banku ar jautājumiem par dzīvokļa iegādi!
Viss ir nopietni!!!

un iztrakojos tad, kad satieku savas draudzenes un aizejam paballēties. Bet ikdienā baudu ģimenes dzīvi :)
12.07.2014 00:41 |
 
Reitings 197
Reģ: 09.04.2013
Marta
šķiet, ka pietiek.
Drīzāk es varbūt citiem veltu mazāk uzmanības, jo visu laiku kaut ko daru, domāju u.t.t
12.07.2014 00:43 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits