Man tāda sajūta, ka tu stāsti par manām iepriekšējām attiecībām praktiski vārds vārdā.
Par to, vai cilvēku var otrs mainīt uz slikto pusi- var,bet tikai tad, ja pats to ļauj.
Par tavu situāciju runājot- ļoti iespējams, ka viņam patika tevī tieši tā pašpietiekamība un neatkarība, kas tev piemita sākumā un tagad, kad tās vairs nav, tu viņa acīs esi cits cilvēks. Vēl arī ir tādi vīrieši, kuri vienkārši zemapziņā grib iekarot neaizsniedzamākās virsotnes un kad tas ir izdarīts, tad vairs nav interesanti. Varbūt pat nedara to tīšuprāt, bet vienkārši ar viņiem tā notiek un viss. Man laikam bija otrs variants, kad kādus 3 mēnešus aplidoja ļoti cītīgi, bez jebkāda rezultāta, jo bija kolēģis un es ļoti negribēju jaukt darbu ar privāto dzīvi. Bet tomēr panāca savu un arī atvēros. Un visa viņa attieksme sāka slīdēt uz leju proporcionāli tam, cik ļoti es sāku atvērties. Beidzās viss ar to, ka biju slima un stingri priekš sevis nolēmu, ka ar visu tikšu galā pati. Zinādams par manu slimību 3 dienas vispār nedeva ziņu, ceturtajā uzrakstīja vai nevēlos ciemiņu. Lai gan aplidošanas periodā bija gatavs pa ziemu tālu gabalu iet ar atveseļošanās paciņu, kad bija parastas iesnas. Tajā ceturtajā dienā pateicu, ka viss cauri. Jāsaprot, ka dažreiz tu nevari neko ietekmēt- būt mīļāka vai vēsāka vai vel nez kāda. Jāliek tas cilvēks mierā uz brīdi un viss pats saliksies pa plauktiņiem.