Kā jūs bērnībā domājāt?

Manā bērnībā, man šķiet, reklāmu vispār nebija. :D Ehh, zelta laiki!

Man likās ka visi invalīdi ir ļoti, ļoti bagāti.Nu var atlauties jebko, jo ja nav veselības, nevar normāli ka visi kustēties, tad tas ir no dieva kompensēts ar ko citu. Diemžēl izrādījas ka ne. Ja nav veselīabs, nav ari nereti naudas , sūdīgs izskats un nereti nav ari normala privata dzive un maz draugu. Un jā, bībele man mājā nav!

Man atkal par filmām (īpaši seriāliem) vienmēr likās, ka mums rāda īstenību. :D Safilmē, kas tur ar viņiem notiek dienas laikā, un tad mums otrpus okeāna nākamā dienā parāda :D. Un tad es tik ļoti jutu līdzi visām Prosto Marijām un citām latīņu nabadzītēm.

man likaas, ka visi aktieri un dziedataji patiesiba ir lelles un pa iisto nemaz nepastaav

Man bērnbībā likās, ka es esmu kaut kāda augstdzimusī persona un visi to zina, tikai man to neatklāj. Ak, bērnība :D

Bērnībā domāju: cik forši būtu iebāst roku televīzorā un izvilkt visu kas man kārojas :D

haha, man tas pats, kas bellakilla. Vairāk gan sakarā ar amerikāņu seriāliem par skolu, likās tiiik nenormāli forši, nevarēju arī sagaidīt, kad man būs jāiet vidusskolā, augstskolā...beigās realitātē jau diezgan liels čušš no tā bija. :D

domāju, ka naktīs veikalos deg gaisma, lai zagļi domā, ka tie veikali ir atvērti, un neiet zagt.

Jēziņ, man bija tāpat kā unique. Es domāju, ka esmu kāda princese un, ka mani vecāki nav mani īstie vecāki.
Atceros vēl, ka mammai jautāju, lai parāda man bildes, kur viņai liels vēders (nu, kā pierādījumu, ka tiešām mana mamma), bet viņai nebija ko man parādīt.
Tad man viss bija skaidrs - esmu augstdzimusi! :D

Es domāju, ka var paskaigāties pa mākoņiem. Domaju visādus veidus kā varētu uzkāpt. Veinreiz laukos mammai ieminējos, ka varētu paņemt trepes, atstutēt pret mākoni un uzkāpt:D un tad mamma teica, ka mākonis ir kā dūmi, ka nevar pa viņiem staigāt. Es, protams, neticēju viņai:D

Sintija_sk :D a, es domāju, ka biju vienīgā tāda

Es domāju, ka visi tv esošie ir maziņas lellītes, kas dzīvo tv kastē, un daudz reižu mēģināju atmūķēt to kasti tv aizmugurē.

Fuj, cik iedomīgi, ne? Iedomājies mūsu bērni teiktu, ka mēs neesam viņu īstās mammas, jo viņiem liekas, ka viņiem nevar būt tik "prasti" vecāki? :D

Es domāju ka mašīnas motorā deg kaut kas līdzīgs ugunskuram, kas visu kustina.

Vai ne? :D Man vienmēr likās, ka visi uz mani skatās un klusībā apbrīno :D:D

haha, par to mašīnu..atcerējos, ka man likās, ka viss, kam ir riteņi, ripo, nu, respektīvi, ka riteņos tā sāls. Taisīju pat pati savu koka velosipēdu, jo domāju, ka normāli varēšu braukāt :D

es bērnībā, skatoties skumjas filmas, sevi mierināju, ka tas ir tikai tāds teātrītis un viss ir iestudēts. Tāpat domāju arī, kad skatījos National Geographic filmas, kurās lauvas uzbruka antilopēm un tās apēda. :D
Vēl es domāju, ka man piemīt īpašas spējas ar acīm pārvietot priekšmetus un mēdzu ļoti ilgi skatīties uz kādu priekšmetu, lai tas sakustētos.

Man vecmama ir ticīgs cilvēks, tad nu stāsti par to kā Dieviņš dzīvo debesīs man likās pilnīga un neapgāžama realitāte. Likās, ka būti forši palēkāt pa mākoņiem, jo viņi taču ir tik mīksti. Vēl, kad darījām kādus ndarbus, dažreiz piedomāju, kaut tik ziemassvētku vecīša rūķi šito neredzētu. Ticēju, ka uz jumta dzīvo zilonis, kas mani savāks, ja es darīšu blēņas. Ticēju, ka man kustās ausis kad meloju.

Es vispār biju ļoti naivs bērns.

Man neviens nevarēja atbildet kāpēc kosmonauti nesatiek dieviņu.

Šķita, ka pārdevējām ir visinteresantākā profesija no visām un viņas drīkst par brīvu ēst visus veikala produktus.