Vispār es esmu kaķu mīļotāja- jau no agras bērnības gribēju kaķi- patīk tā elegance, cēlums, kas piemīt kaķiem. Tagad kaķa vairs nav, bet ir suņi. Suni gribēju, jo var ņemt līdzi, braucot pie dabas, suns ir aktīvāks (kaut arī kaķis uz vecumdienām atguva otro jaunību), vairāk izrāda emocijas. Tā kā kaķis bija liels gulētājs, gribējās ko aktīvāku mājās. Nopirku taksi. Nekad nav patikuši šie suņi, likās tādi dīvaini izskata ziņā, bet ieraudzīju bildi, kurā redzami 4 kucēni. Viens īpaši izcēlās ar lielām, koši brūnām uzacīm, pārējiem tās bija mazākas. Kā ieraudzīju to suni, kurš manās acīs bija kļuvis perfekts, uzreiz teicu, ka gribu tieši to suni, lai vai kas. Man vairs nebija svarīgi, ka tas ir taksis, ka nepatīk mazi suņi utt. Tā pie mums nonāca viens no suņiem. Otru paņēmām pusgadu vēlāk, jo suns bija hiperaktīvs, sapratām, ka vajag kompāniju, jo bija dzirdēts sakām, ka ar diviem suņiem vieglāk kā ar vienu. No vēlviena takša iegādes izvairījāmies, gribējām citas šķirnes, ka tik nav tikpat hiperaktīvs suns kā mūsējais. Bet arī otrs suns mums iekrita acīs (un sirdī arī), neatkarīgi no tā, ka meklējām kāda cita izskata un rakstura suni. Tiklīdz atvedām arī otru mājās, vairs nebija šaubu, ka izdarīta pareizā izvēle, abi suņi momentā sadraudzējās. Reizēm aizdomājos, ka gribētu atkal kaķīti, lai mums atkal būtu četrkājaino trijotne, bet vēl laikam pārāk īss laiks pagājis, kopš nav iepriekšējais kaķītis (nepilns gads), jo vienmēr iedomājos, ka tik fantastisku kaķi kā iepriekšējais (gan rakstura ziņā, gan izskata ziņā- mans iepriekšējais kaķis bija ļoti liels, ne resns, bet vnk liels, vienmēr patikuši lieli kaķi) neatradīšu. Tas tikai nozīmē, ka gribot negribot salīdzināšu jauno ar iepriekšējo, tāpēc šķiet, ka par ātru vēl ņemt citu.
308
