Oj, man draugs mīl runāt pa miegam. Un ļoti daudz.
Pārsvara viņš par darba tēmām runā. Stāsta man kā pareizi izkraut vai iekraut kaut ko, nolikt pareizās vietās, azpildīt lapas. Citreiz bļauj uz kolēģiem, lamā viņus. Un pa miegam rauj vaļā arī angliski vai krieviski, kaut gan ikdienā reti sanāk izmantot tās valodas.
Viennakt es pārbījos, jo domāju, ka viņš pa miegam raud, bet izrādās nē. Pielīdis man pie pašas auss un pilnā balsī smejās. Es prasu, pastastīsi man jo. Viņš lepni, nē tas ir mans joks un tikai smejās.
Vēl viņš murmina vai ņurd, tā kā dzīvnieciņš. Bet es bieži vien esmu pārsmējusies par sarunām, ko man jāklausās.
Es pati zinu, ka pa miegam arī runāju, bet bieži vien es pa ausu galam kaut ko dzirdu un tad sāku stāstīt savas domas. Pēc tam pilnīgi neko neatceros.
Bērnībā kad gulta bija pie sienas, tad esmu kārtīgi degunu atdaudzījusi, arī izkritusi pāris reizes no gultas.