Par kāzām

Ciest nevaru būt uzmanības centrā, man riebjas ambrāžas, rotaļas un citas muļķības.

Es ar asinīm varētu parakstīties zem katra vārda. Tad, kad es domāju, kas man kāzās derdzas visvairāk, tad tas ir tas, ka ap to pāri visulaiku ķeskājas, un viņi ir uzmanības centrā. Man riebj būt uzmanības centrā. Par rotaļām un tradīcijām nemaz nerunājot.

Man bērns šķiet miljards reizes svarīgāks par kāzām. Tā kā tāpat kā jaunava vairs neapprecēšos, tad man zaudēt nav ko :D

raccoon, pie tam mēs ar vīru praktiski nedejojam, kas mēs vispār par jauno pāri būtu svinībās - tikai sēdētu pie galda un ēstu :D

1. 3, bet šo sestdien būs 4.
2. Drošību, vienu uzvārdu.
3. Nav tā, ka man gribas baigi precēties, bet ja draugs bildinātu, neatteiktu. Nav konkrētas robežas, pie kuras, ja neprec, sūtītu dillēs.

sunscreen, mums ar draugu tas pats. Visās kāzās parasti prasa, kāpēc nedejojam? Nu negribam un nedejojam. Citi mācās valšus un tā. It kā jau skaisti, bet mani neviens nepiedabūs dejot visu priekšā, kad dejojam tikai divi, un visi skatās.

1. nevienās
2. man nozīmētu ļoti daudz, tāds kā nākamais solis
3. atkarīgs no vecuma, ja būtu kādi 25-27 gadi, tad gaidītu kādus 3gadus. Ja mazāk gadu , tad nezinu, ja nu vīrietis ir vecāks un ļoti patstāvīgs un var to atļauties, tad laikam tos pašus 1-3 gadus. Tagad negaidu nemaz, jo zinu, ka nevaram to finansiāli atļauties.

1. 5 kāzās, vēl šovasar divas priekšā :)
2. copy/paste A-komanda
3. bildināja divu gadu kopā būšanas jubilejā. par to, cik ilgi būtu vēl gatava gaidīt bildinājumu neesmu aizdomājusies, bet šie divi gadi un bildinājums ir tieši laikā :)

1. esmu bijusi 3 kāzās. tā kā man ir neprecētas radinieces tad ceru tikt vēl uz pāris kāzām:)
2.ģimeni
3.apprecēties vēlējos, bet speciāli gaidīšanu neuzstādīju par mērķi, ļāvu visam iet savu gaitu.

1. Kādās 8 kāzās līdz šim esmu bijusi
2. Kāzas ir loģisks nopietnu attiecību turpinājums. Mīlestības apliecinājums. Solījums. Atbildības uzņemšanās.
3. Kad man bija 18, es domāju,ka man jāprecas līdz 23 gadu vecumam un līdz 25 gadu vecumam jābūt pirmajam bērnam. Tas likās loģiski. Tagad man ir gandrīz 27, nav ne bildinājuma, ne kāzu, ne bērnu :D Dzīve visu pati saliek pa plauktiņiem. Attiecībās esmu 6,5gadus ar mazu muķīgu pārtraukumu, kad aizgāju no drauga tieši šī iemesla dēļ - pēc 4 gadiem mani jorpojām neprecēja, jutos mazvērtīga, nesapratu, ar ko citas ir labākas. Pa mazo muļķīgo pārtraukumu sapratu,ka cilvēks, ar ko esmu kopā, man ir svarīgāks par gredzenu pirkstā. Jorpojām esam kopā, joprojām gaidu un zinu, ka sagaidīšu, ko kāzas un bērnus abi gribam. Kaut kad. Cik ilgi gaidīšu? Cik vajadzēs! :)

LaFemmeFatale, atnāci atpakaļ, jo saprati, ka nevēlies palikt viena, un lai tavējo kāda cita savāc. :D Tipisks latviešu sievietes domu gājiens.

1. esmu bijusi 4 kāzās.
2. nozīmē juridiski noformētas attiecības.
3. esmu no tām, kurām arī nepatīk lielas kāzas un lieka uzmanības izrādīšana, tad mēs nejauši uzzinājām par sarakstīšanos Igaunijā, kur liecinieki nav obligāti vajadzīgi, un sarakstījāmies tur. Sarakstījāmies pēc 11 gadu kopdzīves. Paskatoties paziņu un radu lokā, pareizi vien darījām, no tiem daudzajiem pāriem, kas apprecējās attiecību pirmajos kopdzīves gados kopā vairs tikai divi pāri.Patīkami, ka tieši pagājušajā un šajā gadā sarakstīšanās un kāzu vilnis skar tieši ilggadējos pārus.

Guste, ir piemēri, ka arī pēc ilgstošas kopdzīves pāris pēc kāzām ātri vien izšķiras.

1. daudz neskaitu
2. dievinu kāzas
3. gadu

1. Līdz šim esmu bijusi uz 2 kāzām - šogad būsim viesi vēl vienās kāzās, un tad jau mūsu pašu lielais notikums;)
2. Mums kāzas ir solis tuvāk ģimenes veidošanai. Lai gan 2 arī ir ģimene, tomēr, kad pienāk brīdis, kad gribas bērniņu, tad lēmums par laulību šķiet pašsaprotams, jo vēlamies, lai mūsu ģimenei ir viens uzvārds
3. Bildinājumu esmu sagaidījusi pēc 8 gadu kopdzīves. Nevar teikt, ka gluži visus 8 gadus gaidīju bildinājumu, bet protams, ik pa brīdim iedomājos, nu kad tad būs;)

Tik laba un jautra diskusija. Vai tad vēl nezināt, ka daudzas te pazīstamās neprec un tad nu viņas cenšas iestāties pretējā pozīcijā. To pašu Libru. Loģiski , ka daudzām te skauž, ka citas prec, bet viņas neprec. Var teikt cik grib, ka tas nav svarīgi, bet tās ir vien muļķīgas stulbas atrunas un aizvainojums, ka citas kļūst par sievām, bet citas paliek mūžīgās pamuļkes / piegulētājas / nevienam nevajadzīgās draudzenes lomā. Ha ha ha.

Raccoon, ak Dievs, kādi tev milzu kompleksi, ka negribi, lai skatās, kā tu dejo. Taču strādā ar savu pašapziņu. Vispār tās, kas te ilgi ir draudzenes lomā, vispār neciena sevi un nezina savu vērtību. Loģiski, ka arī vīrieši jūs neciena un nebildina, ja jau jums tāpat ir labi. Drausmīgi zemu esat nolaidušās.

Kristel, sit pieci, piparene nekad dzīvē nav mācējusi izteikties, kā jau prasts lauku skuķis.

miquela, +++. :D

Annie, jā, protams, šķiras.
Man šķiet, ka solīties otram jau tad, kad iziets cauri ne tikai priekiem,bet arī grūtākiem dzīves brīžiem ir vairak patiesi, nekā solīties pirms tiem grūtiem brīžiem, jo kad tādi pienāk, jāsāk reāli domāt un risināt, tad attopas, ka tomēr nav kopīga dzīves ceļa.

1. ~10

2. Tā kā mums ar vīrieti jau ir viens bērns un gaidam otru un jā neesam precējušies, jo abi uzskatam, ka tieši bērns ir vislielākais apliecinājums tam, ka vēlamies viens ar otru nodzīvot kopā mūžu un mīlam viens otru + lēmums par otru bērnu to tikai vēl vairāk apstiprina, tad laulība ir tikai kā juridiska ģimenes noformēšana. Jo ar mazu bērnu, grūtniecībām un 7 gadu kopdzīvi mēs jau esam viens otram apsolījuši un pierādījuši, ka rūpēsimies viens par otru gan grūtākos gan vieglākos brīžos un stāvēsim un kritīsim viens par otru un saviem bērniem.

3.Ar augstāk minēto es nesaku, ka nekad nevēlētos apprecēties, bet zinu, ka gribu to darīt tad, kad bērni jau būs paaugušies un varēs būt klāt brīdī, kad solamies jau ģimenes/draugu/radu priekšā mīlēt un cienīt viens otru un rūpēties par savu ģimeni līdz sirmam vecumam. Tā kā bildinājumu varētu arī 10 gadus gaidīt.

jāatzīst, ka man tiešām neticās, ka sieviete nevēlas precēties. man tam ir grūti noticēt. Es drīzāk ticētu, ka vnk vēl nav šīs sajūtas sievieti piemeklējušas. Man jau arī nav bijis tā, ka baigi visu mūžu ir gribējies precēties..vienā brīdī tā pa īstam tā vēlme uznāca.

Es bijusi maz kāzās, toties kādās 10 bērēs!

Taču nav tādas sievietes, kas negrib precēties, varbūt vienīgi kaut kādās smagu kompleksu māktās, kas neciena sevi un neapzinās savu vērtību, ja jau ir gatavas būt gadiem par parastām piegulētājām bez cienīga statusa. LV vispār vīrieši ir izlaidušies, neciena sievietes, neprec, jo nebūs viena, ko var neprecēt un necienīt, nāks nākošā. To situāciju var mainīt tikai tad, kad sievietes sāks apzināties savu vērtību, bet kamēr atradīsies tādas, kā šeit apgrozās, kas mūžam dzīvot draudzenes statusā, tikmēr arī vīrieši neuzņemsies atbildību, uztaisīs bērnu vienai, tad skries pie nākošās un apprecēs to, kura patiesi iekritīs sirdī un negribēs pazaudēt. Pašai ir zināmi tādi pāri. Bērnus sataisa ārlaulībā ( pārsvarā neplānoti ), precēt negrib, bet tad satiek citu, uzreiz apprec, jo iekrīt sirdī.