Vai jūs apprecētos?

nē

Cistur lasiju garaku aprakstu.Kopa ir vismaz 4 vai 3 gadus, 2 gadi bernam. Gatavojas preceties BEIDZOT un saslima. Sieva tomer piekrita appreceties lai viram izdabatu. Divejadas sajutas, ko nepreceja sievu kad stavokli bija?

P.S. Un ceru ka sievai tagad nebus slimnicas rekuinus jaapmaksa. Ja esmu skarba, redz stavokli neprec, bet tagad momenta gatavs... divkosis.

Vispar stulbi shaadus jautajumus uzdot, jo neviens negribetu nonakt lidziigaa situacija, lai izlemtu kaa un vai saistit savu dziivi ar cilveku, kurs driiz aizies no shiis pasaules. Tapec uzskatu, ka tas ir zemiski par ko taadu spriedeleet.

precētu. tur nu es esmu pārliecināta

Kubiete, visādi apstākļi, kāpēc neapprecēja agrāk.
Ja mēs plānotu precēties vai zinātu, ka mīļotais ļoti gribētu apprecētiesja tā būtu viņa vēlēšanās, tad jā. Kaut pēdējās dzīves stundās viņš piedzīvo to, par ko sapņojis un ko vēlējies.,

Vispar stulbi shaadus jautajumus uzdot, jo neviens negribetu nonakt lidziigaa situacija

+

Jaa. Pat ja normaalos apstaakljos nepiekristu, shaadaa situaacijaa teiktu jaa vaardu (ja vien mantojumaa nenaaktu ntie tuukstoshi krediitu un paraadu). Lai cilveeks nomirst laimiigs.

Aija, piekrītu, ka neviens nevēlētos nonākt šādā situācijā, es drīzāk to domāju, vai meitenes upurētos un izpildītu vīrieša pēdējo vēlēšanos? Tās var nebūt kādas, varbūt kāds cits nozīmīgs, drosmīgs solis. Varbūt tā vajadzēja jautājumu traktēt..

Tās var nebūs kāzas*

man dalās viedokļi!
Bija doma ielikt diskusiu ar šādu pašu jautājumu, bet to nedarīju.
Es tiešām nezinu! Pirmstam domāju- ak, nabaga meitene, ko viņa dara.... bet tagad- ja es būtu viņas vietā noteikti aprecētu!
Smaga situācija!
Nevienam nenovēlu tādā nonākt, ārprāts!

Es precētos, bet nedod Dievs kādam ko tādu vēl piedzīvot.

Man par tadam temam nepatik spriedelet. Iedomajies, kas butu , ja butu. Ta ir nelaime, kuru poedzivot nevajadzetu nevienam, kur nu vel sevi iedomaties vinu vieta.

Spriedelēšana par tēmu ir nelietderīga, jo ne velti saka, ka teorija ne vienmēr sakrīt ar praksi.

Precētu, ja mīlu es un mìl viņš, tad precētu. Tā ir dāvana būt laimīgam, vienalga, tās ir stundas, dienas vai gadi...

Laikam jau nee. Liigavainis jau tuvu bezsamanjas staavoklim izskatiijaas... Pienjemu, ka shis "superiigais paarsteigums un notikums" nemaz tik ljoti nebija superiigs, jo vinju nomociijas milziigas saapes, pussamanjas staavoklis un viss noteikti bija kaa miglaa... Patiesiibaa gana drausmiigas sajuutas, kuras bija jaapspiezh un jaasmaida... Un kaada tam jeega?... Palikt par atraitni tikko peec kaazaam?... Nezinu... Neredzu vajadziibu taadam pasaakumam, jo precaas, lai buutu viens otram par viiru un sievu, nevis lai pavadiitu mirstosho peedeejaa celjojumaa...

Ja vispār gribētu precēties, neskatoties uz to, slims vai nē, tad jā (cik nu rakstā bija teikts, tad precēties tik un tā taču bija nolēmuši, vienkārši pasteidzināja to procesu), bet ja nebūtu pārliecināta, ka vispār gribu precēties, tad nedomāju, ka pēkšņi šādā situācijā sagribētu precēties, visticamāk, ka līdz tam pat neaizdomātos (nu piemēram, ja attiecības nebūtu ilgstošas vai arī, ja nebūtu pārliecības, ka gribu cilvēku par savu vīru). Bet tas ir par tēmu "kā būtu, ja būtu" un atliek tikai vēlēties, kaut šādi un līdzīgi lēmumi nekad nebūtu jāpieņem.

Neprecētu, nu vismaz ne šādā situācijā. Es zinu kādas ir šīs slimības pēdējās stundas, kad cilvēks ir sazāļots lai paciestu sāpes. Kam tā mocīt cilvēku?

Preceties jau tas vīrs gribejis. Tikia kapec negribeja tad kad vina biaj stavokli? Bētnam jau 2 gadi. Kaut ka nefeini iznak.

Divējādas sajūtas pārņem. Vispār ja būtu brīva šobrīd, tad droši vien teiktu, ka nē, jo patiesībā tas ir ļoti neiejūtīgi no mirēja puses lūgt ko tādu. Tu taču saisti uz visu mūžu sevi ar to cilvēku. Kā pēc tam palikt vienai, tas jau tā ir ļoti smagi, kur nu vēl doma par to, ka tavs vienīgais, tas, ar ko vajadzēja būt kopā visu mūžu, ir prom uz neatgriešanos? Ar šo pēdējo vēlmi vīrs ļoti sarežģī savai sievai atlikušo mūžu emocionālā ziņā.
Bet ja skatās no tāda viedokļa, ka tev priekšā ir tas cilvēks, ko tu ļoti mīli, es droši vien arī piekristu, bet nu vispār tas ir drausmīgi.