studēt, bet nestrādat

Nostrādāties vienmēr var paspēt, jaunības gadus izbaudīt gan var tikai vienreiz

tas gan.
bet, manuprāt, tā pavisam sevi par pilngadīgu, neatkarīgu cilvēku sevi var dēvēt tad, ja par saviem koteiļiem klubiņos, šopingiem ar draudzenēm un savu pirmo auto tu maksā pats ar savu nopelnīto naudu. kamēr tavu itkā pieaugušā cilvēka dzīvi finansē vecāki, tu tāpat esi bērns (lai arī 25 gadus vecs)

Nevajg jau pārspīlēt, neviens nesaka ka tas ir viegli, bet nu nereali tas nav. Pati esmu pabeigusi stradus, jā tā arī naktīs strādāju. Pa dienu mācības un pa nakti darbs slimnīcā. Jā bieži vien spēju aizmigt stāvus, bet ne jau visas naktis pēc kārtas strādāju. Varēja jau arī mazliet izgulēties brivajās naktīs, ja nebija jāzubrās kolokvijam Un man darbs arī beidzās 8os no rīta un tajā pašā laikā 8os jau sākās nodarbībās. Bija labi, ja tajā pašā slm nodarbības vai saprotošo skolotāji vai arī kādreiz mazlietiņ ātrāk no darba varēja tikt. Bija grūti, bet tā bija laba pieredze saprast, ka visu var, ja labi grib

Un domaa, tas ir taads obligaats pasaakums? Labi, ka tava veseliiba iztureeja. Citiem neiztur. Arii maaciibas naktsmainju rukaataajiem iisti nesokaas, jo ir paaraak nogurushi. Knapi, knapi izvelk, dziivo visu laiku stresaa par to, vai nolika uz noteikto minimaalo eksaamenu. Ja var atljauties to nedariit, neredzu iemeslu kaapeec buutu tas jaadara.

Bila Geitsa berni strada jau no agrina vecuma. Piekritu ka jamacas, bet ir ari japastrada. lai nav galigi izlutinata blonda galvina.

Piekrītu VivaDiva. Es tiešām uzskatu, ka studijas 3x nedēļā pilnā laika klātienē ir haļava un nav nopietni.

Bila Geitsa berni strada jau no agrina vecuma. Piekritu ka jamacas, bet ir ari japastrada. lai nav galigi izlutinata blonda galvina.

Tāda prakse ir diezgan izplatīta starp ļoti bagātiem un slaveniem cilvēkiem. Piemēram, arī Stings saviem bērniem noteicis, ka nauda tiem jāiemācās pelnīt pašiem.

Diemzēl ir piemeri kur berni tiek izlutinati un pie laba gala tas nenoved!

Piecus ar pus no sešiem studiju gadiem strādāju. Pat sirmos matos neiedzīvojos. Bet tā tas ir, dažam šajā dzīvē lemts lidot, cits tikai rāpos.
Skaistākais un piedzīvojumiem bagātākais laiks manā dzīvē.

Tak arii jaaskataas cik straadaa. Briivdienu darbs vai peec stundaam, 20-25h nedeeljaa ir viens un to iisti par straadaashanu nenosauksi, driizaak gan piestraadaashana paraleeli maaciibaam, bet cita lieta ir norukaat 40+ stundas ja ir katru dienu skola un liels maaciibu apjoms.

, bet cita lieta ir norukaat 40+ stundas ja ir katru dienu skola un liels maaciibu apjoms.

+

Te nu es piekrītu. Un ja kāds ko tādu spēj izveikt, cepuri nost.

Un domaa, tas ir taads obligaats pasaakums? Labi, ka tava veseliiba iztureeja. Citiem neiztur. Arii maaciibas naktsmainju rukaataajiem iisti nesokaas, jo ir paaraak nogurushi. Knapi, knapi izvelk, dziivo visu laiku stresaa par to, vai nolika uz noteikto minimaalo eksaamenu. Ja var atljauties to nedariit, neredzu iemeslu kaapeec buutu tas jaadara.

Nesaku, ka tas ir obligāts pasākums, tikai teicu, ka nevajag pārspīlēt, ka tas nav iespējams. Viss ir iespējams un nemaz jau nu tik dramatiski nebija, ja redz nu nekādi nevar medicīnas studijas savienot ar darbu. Un tikai nevajag sākt ar to, ka redz mācības uzreiz cieta, it nemaz necieta, kā biju labāko skaitā, ta arī paliku. Visu laiku saņēmu stipendiju par ļoti labi noliktajiem eksāmeniem. Savukārt citi, kas nestrādāja un caurām dienām zubrijās brīvajā laikā pat saņēma daudz sliktākas atzīmes. Tā ka nav tas viss akmenī cirsts, ka cilvēki kuri strādā, mācības nevar pavilkt, jo vairāk dari, jo vairāk paspēj izdarīt ;) Piekrītu Madonnai ar ložmetēju, ka tas bija burvīgs laiks, kas mani norūdīja un deva ļoti labu pieredzi, jo nu jarēķinās tomēr, ka ārsts darbs nav no tiem vieglākajiem :)

Es nezinu, vai šajā diskusijā esmu izteikusies, jo tā ir sena un gara, bet vēlos tomēr komentēt.

Jā, es studēju un nestrādāju. Pirmais studiju gads, mācos budžetā. Saņemu stipendiju, kurai pieteicos un ieguvu caur konkursu (Tātad nav tā, ka man kāds met vienkārši ar naudu pakaļ, ir jāraksta atskaites un jādod arī cits labums atpakaļ fondam).
Jā, mana mamma man dod arī nedēļas naudu un apmaksā dzīvošanu kopmītnēs. Es vairākas reizes esmu lūgusi, lai viņa tā nedara, bet neesmu spējusi mainīt viņas domas un uzskatus. Viņa apgalvo, ka tā vēlas un grib mani atbalstīt, kamēr vēl var. Lai gan es pati būtu spējīga apmaksāt dzīvošanu kopmītnēs un pabarot sevi, viņa spītīgi turas pretī.
Es neuzskatu, ka esmu izlutināta. Visu šo mācību gadu nevienu reizi pat Vecrīgā ballējusies neesmu, jo mācos ļoti daudz. Vēlos saglabāt budžetu (mums ir 25 vietas uz nu jau 140 studentiem). Es neparko nevēlētos to, ka mani vecāki maksā par studijām. Un tomēr, ja nu gadīsies "čē-pē" un izlidošu no budžeta, strādāšu- tur divu domu nav. (Jāsaka arī, ka katru mēnesi no stipendijas atlieku palielu naudas summu, lai krājas, ja nu kas notiek)
Vasarā pēc sesijas arī strādāšu, lai iekrātu naudu.

Es esmu pateicīga vecākiem par pilnīgi visu. Es zinu, cik smagi viņi abi strādā, lai atbalstītu mani. Atzīšos, mammai bieži vien esmu teikusi "Nesamaksā man par kopmītnēm, aizej uz kādu masāžu vai palutini sevi", bet viņa turas pretī. Es mīlu savu mammu ļoti, saprotu, cik viņa mani atbalsta un ceru, ka kaut kad varēšu šo visu dot viņai atpakaļ.

Protams arī atkarīgs vai darbs ir saistīts ar studiju tēmu. Arī uzskatu, ka nav vērts nostrādāties, tā ka nevar pavilkt kājas, kkur par pārdevēju vai kādā citām ar savu studiju virzienu nesaistītā darbā. Turklāt ne vienā mirklī nesaku, ka tas ir obligāti jādara. Katrs taču rīkojas pēc saviem ieskatiem un iespējām.
Jā man sanāca 40+ stundas nedēļā un klatienes studijas mediķos, bet atkārtošos, ka šis darbs bija saistīts ar medicīnu un lai gan fiziski loti mani nogurdināja, deva man lielu pieredzi un ieskatu ārstu ikdienā :)

Jā, protams, es nemaz nedomāju par 40+ stundām, tādu darbu es nedarītu intensīvākajā studiju procesā, bet 20 stundas nedēļā ir pavisam normāli, papildus darbiņš mācībām.
Pilnas slodzes darbu ļoti vajag apdomāt un meklēt citas iespējas, jo tas tiešām ietekmē.

Piecus ar pus no sešiem studiju gadiem strādāju. Pat sirmos matos neiedzīvojos. Bet tā tas ir, dažam šajā dzīvē lemts lidot, cits tikai rāpos.
Skaistākais un piedzīvojumiem bagātākais laiks manā dzīvē.

Labs joks. :D :D :D

susursu Priecaajies, ka tev ir viegla galva. Peedeejo 2 gadu laikaa zinu 10 cilveekus, kurus atskaitiija no programmas deelj sekmeem. Visi straadaaja pilnu darba laiku. Turklaat cilveeki nebija no tiem dumjaakajiem, vienkaarshi nebija laika izmaaciities. Taadi kaa tu ir driizaak iznjeemums, nekaa norma. Neaizmirsti to, ka cilveeki ir dazaadi. Pati teici, ka tie, kas zubriijaas nereti sanjeema sliktaakas atziimes. Visticamaak, ja vinji veel piedevaam straadaatu, tad vinju sekmes buutu pavisam beediigas.

Pati teici, ka tie, kas zubriijaas nereti sanjeema sliktaakas atziimes. Visticamaak, ja vinji veel piedevaam straadaatu, tad vinju sekmes buutu pavisam beediigas.

Pilnībā piekrītu šim. Dīvaini, bet tādus daudzus zināju, kuriem brīvais laiks bija papilnam un viņi tiešām mācījās, bet nekā rezultāti diezgan švaki, gan jau ja strādātu tad vispār izkristu. Tapēc nepārmetu nevienam, ja izvēlas strādāt vai nestrādāt, ja tas ir iespējams. Mācību laikā īstenībā sākumā daudz dzirdēju pārmetumus no apkārtējiem cilvēkiem, ka nu tik viss, kritīšu laukā, ka es galīgi prātā sajukusi, ka strādāju. Taču redzot ka viss man izdodas, llelie kliedzēji samierinājās, ka ar maniem exāmenu rezultātiem viss būs pat vislabākajā kārtībā :D Tapēc mazliet iekarsu, kad te iesākās tēma, ka tas nav nu nekādi iespējams apvienot darbu ar med studijām, jo tad rodas tāds iespaids ka nu med studenti tādas vārgas būtnes ir, jo ne jau tikai medicīnā ir daudz jāmācas, ir daudz citu studiju virzienu, kur arī ir daudz un smagi jāmācās.

Šobrīd studēju, bet nestrādāju. Jāsaka gan, ka visu studiju laiku man ir bijusi budžeta vieta, taču ja tā nebūtu, tad noteikti naudu par studijām neprasītu vecākiem, bet gan dotos strādāt. Mammai ir uzskats - ja tiešām labi mācies, tad vari nestrādāt.

Esmu gan 2x mēģinājusi strādāt, bet abas reizes sanāca tik 2-3 mēneši. Galvenokārt tāpēc, ka ir diezgan sarežģīti savienot ar kādu darbu, jo lekcijas katru dienu un nedēļu notiek citā laikā un bieži ir tā, ka lekcijas ir dienas vidū, tāpēc nesanāk strādāt ne rīta, ne vakara maiņā.

Es kad studēju, tad nestrādāju, n garlaikojos, bet, ja tā bija vecāku vēlme, whyy noot:-P

Visus trīs bakalaura gadus nestrādāju, jo bija pagrūti apvienot ar lekcijām un praktisko darbu kaudzēm. Visu laiku esmu bijusi budžetā tā kā par studiju maksu vismaz nebija jādomā. Dzīvoju par naudu, ko deva mamma un par apgādnieka zaudējuma pabalstu. Vismaz neko nesanāca kavēt un bija laiks kvalitatīvi mācīties. Protams, ja nebūtu budžetā - droši vien strādātu. Kas cits atliktu..

Esmu viena no tām censonēm, kas apvieno pilna laika studijas ar pilna laika darbu. :-D Strādāju katru darbadienās no 8.00 - 17.00 + dodos uz skolu. Man gan ir paveicies, ka darbs atļauj doties uz lekcijām, jo ir iespējans strādāt arī no mājām ārpus darba laika. Nav ļoti viegli, bet ir pēdējais studiju gads, visus gadus esmu budžetā, tāpēc jāpabeidz. Studijas mani diemžēl līdz galam nesaista, šobrīd galvenais ir iegūt papīru, lai maģistros varētu mācīties to, kas patīk. Esmu ļoti apmierināta, ka strādāju un mācos reizē, un nedaudz nožēloju, ka nesāku strādāt jau pirmajā kursā.
Manuprāt, ir ļoti labi, ja vecāki spēj uzturēt studentu studiju gados, bet tas nav priekš manis. :-D Attiecībā uz mani - jo vairāk daru, jo vairāk varu izdarīt. :-)