Es par šo nekad nedomāju :D
Bet...
Es cenšos iet dzīvē ar smaidu uz sejas, it īpaši sabiedrībā, ne jau uzspēlēti, bet man pašai tā patīk un savādāk nevaru, uzskatu, ka esmu smaidīga, izpalīdzīga...
Attiecīgajās iestādēs ar nevienu nekasos, bet, piekritīšu tēmas autorei, ka tomēr tas, kas notiek tas ir PSC...
Man, ja godīgi bieži vien tracina iet uz veikalu zinot kāda pārdevēja strādā, tā sejas izteiksme, attieksme vnk. sačakarē visu labo noskaņu, zinu, ka sīkums un nevajag ņemt galvā, bet tomēr šie cilvēki sastāda daļu manu ikdienu :D
Zināmajos veikalos piem. ir jau daži pārdevēji kuru dēļ es labāk pastāvēšu blakus 2x garākā rindā, nekā skatīšos vai klausīšos to nīdēšanu :D
Es nesaprotu kā tā var, nu, ja nepatīk tas darbs, tad ej strādāt citur, nevis ej uz darbu ar riebumu un čakarē vēl citiem ikdienu....
Pati arī esmu piestrādājusi veikalos, bet pat prātā nav nācis kādam ko pukstēt virsū vai neuzsmaidīt :D Ir, protams, sliktās dienas, bet tās es atstāju nostāk (to dienu emocijas)..
Es arī negaidu, ka tagad kāds man nāks un uķināsies vai dupsī līdīs, protams, ka to man nevajag, bet tomēr vēlos sagaidīt cilvēcīgu attieksmi, ja ne ar smaidu uz sejas, tad vismaz laipnumu sejā...