Klientu apkalpošanas kultūra LV

Ir visādas pieredzes bijušas, bļāvusi uz mani ir tikai lauku pārdevēja, kad biju maza. :D Biju aizgājusi ar 10 santīmiem - tolaik tā bija normāla nauda, skatījos, ko gribu pirkt, viņa uzbrēca - ko es nākot uz viņas veikalu, ja nezinu, ko man vajag. :D Tas tā. :D Vēl tagad patīk viņu pakaitināt. :D

Jā - padsmit gados esmu iespērusies arī šikajos veikalos, tos skatienus joprojām atceros. :D

Nedomāju, ka ir dikti briesmīga apkalpošanas kultūra, drīzāk cilvēciskais faktors - cilvēks pēc dabas tāds ir vai vnk. ticis nokaitināts. Pati esmu laipna, pieklājīga, tāda izcila nepieklājība, vismaz pēdējā laikā, nav novērota. Pat, ja man neatbild uz sasveicināšanos, nepasaka ne lūdzu, ne paldies - to es pieskaitu neitrālai attieksmei, nevis nepieklājībai. Vairāk tiešām tādi atsaucīgi un patīkami cilvēki, pat, ja ieeju kaut ko apskatīt, visu no plauktiem noceļ, parāda izstāsta, ja nav viņu veikalā, pasaka, kurā veikalā varētu būt utt. Varbūt tā tikai mazpilsētu burvība. :D Sen nav būts ārpus laukiem - Rīgā. :D (tas tām, kurām viss ārpus Rīgas ir lauki).

Man absolūti nevajag, lai man pārdevēja smaidītu, novēlētu "jauku dienu" un nez ko. Es pilnīgi par tādām lietām nestresoju, varbūt tāpēc arī cilvēki ar mani normāli komunicē.
Un vēl esmu pamanījusi vienu tendenci. teiksim, ja zvanu uz kādu iestādi ar mērķi izbļauties, bet cilvēks man ļoti pieklājīgi atbild, man sametas kauns un bļaut jau toč negribas.

Es personīgi esmu no tiem "siltajiem" cilvēkiem, kuriem ir svarīga pozitīva attieksme it visur,

Man nav svarīga, bet es viņu saņemu. laikam tāpēc, ka neieciklējos uz to.

Raccoon, nē, es arī neesmu cilvēks, kuram vajag klanīšanos vai izpatikšanu, bet man nepatīk, ja kāds iedomājas,ka var stāvēt man pāri tikai tāpēc, ka esmu pircējs, bet viņa - pārdevēja.

Izcili nejaukajām un purpinātājām es vēl uzsmaidu un novēlu jauku dienu :D

raccoon, var jau būt! Īstenībā, sanāk tieši tā kā es teicu - tam, kuram vismazāk vajag, tiek visvairāk :)


Pēc manas pieredzes gan tā nesmaidīšana/nelaipnība arī mijas ar nepieklājību un tā saucamajiem "uzbraucieniem". Lūk, to gan es nevaru izturēt (un nevajadzētu arī - it īpaši, ja maksā par konkrēto lietu/pakalpojumu).

Manuprāt, klientu apkalpošanas kultūrai Latvijā nav ne vainas. Vienīgo kritiku veltītu Valsts ieņēmumu dienestam (VID), bet tā ir šīs iestādes darba specifika.
Ārlietu ministrijas Konsulārajā departamentā esmu saņēmis pārsteidzoši laipnu apkalpošanu, arī PMLP, CSDD un Rīgas domes institūcijas vēlos uzslavēt.

Privātajā sektorā - tajā, domāju, ir jānodala jomas. Piemēram, man ir pilnīgi vienaldzīga apkalpošanas kvalitāte "Supernetto" - galvenais, la nebūtu garu rindu. Sakrāmēju savus produktus ratiņos, aizbraucu pie kases, samaksāju un dodos prom. Uz kasieri bieži vien pat nepaskatos.

Sabiedriskajā ēdināšanā ir līdzīgi - "ātrajās ieskrietuvēs" man būtiskākais šķiet apkalpošanās ātrums; jēdzienu "kvalitāte" attiecināt būtu grūti. Savukārt "normālās" vietās lielu uzmanību pievēršu galda noformējumam, traukiem, apkalpošanas ātrumam un veiklībai. Ja viesmīlis, ielejot vīnu, aizmirst noslaucīt pudeles kaklu un nosmērē galdautu, tad apkalpošanu par kvalitatīvu dēvēt ir grūti.

Es domāju, ka apkalpošanas kvalitāte lielā mērā atkarīga no paša klienta attieksmes un uzvedības. Ja klients neklīrējas, ir lietišķs, noteikts un zinošs, tad parasti arī apkalpošana tiek veikta raiti un pietiekami kvalitatīvi.

Man vienreiz darbā sanāca saskarsme ar tādu dāmīti. Viņa jau atnāca nenormāli sliktā garastāvoklī. Pukstēja, kad parādīju, ka paraksts jāliek tur, nevis tur, kur viņa domāja. Beigās vēl norāvos ar pildspalvu pa pirkstiem, kuru viņa man uzmeta. Nocietos un neko neteicu, lai gan tā dirst gribējās pasūtīt. Viens ir nesmaidīt un nekomunicēt, ja Tev ir slikti, bet pavisam, kas cits,- savu slikto garastāvokli gāzt virsū citiem.

Es tādu īpaši nelaipnu attieksmi neatceros, jo parasti tādas lietas ātri aizmirstu.

Atceros atgadījumu Reserved veikalā. Uzlaikoju svārkus, izrādījās, ka par lielu. Lūdzu pārdevējai, lai atnes mazāku izmēru. Viņa nedaudz atkāpās un saka: "Tiešām vajag mazāku? Neizskatās!"
Vīrs smējās vēderu turēdams :D

Ā, un Eiropas apavos gribēju nopirkt baletčības. Vienu brīdi man baigi karstajā laikā pampa pēdas, ka vajadzēja par 2 numuriem lielāku izmēru (40./41.) nekā ikdienā (38./39.) nēsāju. Atradu nepieciešamos modeļus un eju lūgt, lai pārdevēja atnes vajadzīgos modeļus. Viņa atnāk pēc laika atpakaļ un dod man kaut kādas spīdīgas sandales baletčību vietā. Es saku, ka man taču vajadzēja baletčībiņas, nevis šādas sandales. Atbilde - ar tādu izmēru jāvelk to, kas ir.
Tā nosmējāmies pēc tam ar vīru :D

Manai draudzenei (nu tad jau gan vairs nebijām sīkās) pārdevēja pajautāja par biksēm - tev nebūs par mazu?

Abas lielām acīm un mutēm palikām...

Es par šo nekad nedomāju :D
Bet...
Es cenšos iet dzīvē ar smaidu uz sejas, it īpaši sabiedrībā, ne jau uzspēlēti, bet man pašai tā patīk un savādāk nevaru, uzskatu, ka esmu smaidīga, izpalīdzīga...
Attiecīgajās iestādēs ar nevienu nekasos, bet, piekritīšu tēmas autorei, ka tomēr tas, kas notiek tas ir PSC...
Man, ja godīgi bieži vien tracina iet uz veikalu zinot kāda pārdevēja strādā, tā sejas izteiksme, attieksme vnk. sačakarē visu labo noskaņu, zinu, ka sīkums un nevajag ņemt galvā, bet tomēr šie cilvēki sastāda daļu manu ikdienu :D
Zināmajos veikalos piem. ir jau daži pārdevēji kuru dēļ es labāk pastāvēšu blakus 2x garākā rindā, nekā skatīšos vai klausīšos to nīdēšanu :D
Es nesaprotu kā tā var, nu, ja nepatīk tas darbs, tad ej strādāt citur, nevis ej uz darbu ar riebumu un čakarē vēl citiem ikdienu....

Pati arī esmu piestrādājusi veikalos, bet pat prātā nav nācis kādam ko pukstēt virsū vai neuzsmaidīt :D Ir, protams, sliktās dienas, bet tās es atstāju nostāk (to dienu emocijas)..

Es arī negaidu, ka tagad kāds man nāks un uķināsies vai dupsī līdīs, protams, ka to man nevajag, bet tomēr vēlos sagaidīt cilvēcīgu attieksmi, ja ne ar smaidu uz sejas, tad vismaz laipnumu sejā...

SheIsShe, piekrītu katram vārdam.

Varbūt nav nozīme vienreiz, otreiz, bet ilgtermiņā...

Manai draudzenei (nu tad jau gan vairs nebijām sīkās) pārdevēja pajautāja par biksēm - tev nebūs par mazu?

Abas lielām acīm un mutēm palikām...

labs uzbrauciens :D

Man parasti nav bijušas problēmas ar apkalpošanas sfēras darbiniekiem,ir gadijies ka pat vairāk palīdz nekā gaidiju!
Bet vienreiz gan sanāca pamatīgs kašķis ar Maximas kasieri. Pēc dabas neesmu kašķīgā vecene,bet toreiz man pamatīgi uzsita pa nerviem. Iepirkos, pie kases maksāju,visas preces man nopīkstina,vienu noliek malā. Es pajautāju kāpēc nolika malā. Kasiere sāk man bļaut virsū,ka redz vajagot ņemt preci ar svītru kodu,ka šo preci nevarot nopirkt un viss,sāk pīkstināt nākamo preci.Nu piedodiet ka neapskatijos ka nav svītrakoda,tapēc tak nevajaga bļaut. Ja cilvēks normāli būtu paskaidrojis kapēc nolika malā nevis sācis bļaut,es būtu samaksājusi un gājusi prom. Bet tajā reizē uztaisiju kašķi,beigās savu vēlamo lietu dabūju.Tā bija pirmā un vienīgā negatīvā pieredze.

Par tiem izmēriem....Domāju, ka cilvēks vnk līdz galam neiedomājās, ka tas varētu būt aizvainojoši. Gan jau tīri aiz laba prāta pateica, ka būs par mazu.
Man gan pirms nedēļas bija tā, ka paprasīju pārdevējai izsaiņot man vienas trenuškas (tajā veikalā ir paciņās). Skatos, ka 42. man tā kā pa lielu, bet nodomāju, ka apspīlētas, gan aju derēs. Man bija tiik patīkami, ka pārdevēja šokēta noteica:"Jums???? Jūs tak noslīksiet viņās. Jums vajag vismaz 4 izmērus mazākas."
Man kā kompleksianai būtnei tas ļoti pacēla garastāvokli.

Manuprāt, nav tā, ka ja tu iesi pie visiem smaidīgi un jauki, tad pretī vienmēr būs tas pats. Vismaz man tā nepaveicas. Es parasti ieejot veikalā saku labdien(vai Rimi, pie kases pasaku), ja iepērkos, tad paldies pasaku utt. Vārdu sakot - esmu pieklājīga, pasmaidu, bet ne vienmēr to pašu saņemu atpakaļ.
Visnegatīvāka pieredze bijusi nevis Maximās vai vēl kkur, bet Čaka ielas apģērbu veikalos, kurus te agrak bieži ieteica.
Pirms dažiem gadiem meklēju kleitu izlaidumam. Vienā no tiem veikaliem, kad iegāju, pārdevēja uz mani lūrēja kā uz nez kādu briesmīgu apgrūtinājumu, jo biju ienākusi un pārtraukusi viņas žurnāla lasīšanu. Otrā, knapi biju iegājusi un sākusi skatīties, ko tur vispār var atrast, kad man pienāca klāt un pateica, ka varu neko nemeklēt, tāpat nederēs. Trešajā caca-pārdevēja izskatījās apnarkojusies. Nu, drausmīgi. Kas tie veikalu vadītāji uz dullo darbiniekus pieņem? Jeb viņiem liekas, ka tādi indivīdi viņiem nāk par labu?
Protams, krutajos apģēŗbu veikalos vispār iekšā neeju, lai gan dažos ir gribējies ieiet un vismaz apskatīties, ko piedāvā - nevajag man to lūrēšanu kā uz zagli un augstprātību.

Es pati šobrīd strādāju darbā, kur sanāk ar cilvēkiem tikties un lai cik draņķīgi man būtu, es to ne reizi neesmu izgāzusi pret cilvēkiem. Pat tiem, kas manā darba vietā ieperas nīgri - uzsmaidu,atbildu uz jautājumiem un beigās viņi vēl pateicības saraksta viesu grāmatā.

Es parasti par to neaizdomājos un neko negaidu, ne uz ko neceru. Neuzskatu, ka tagad vajag visiem mani apčubināt. Jo mazāk gaidi, jo labāk :-D bet nu protams, ka priecē, ja ir īpaši laba attieksme, es ļoti bieži esmu uzslavējusi, pateikusies par apkalpošanu, pat rakstījusi atsauksmes, ja tiešām man tas cilvēks ir uzlabojis dienu. Ir arī gadījies, kad negatīvo attieksmi nevar nepamanīt, bet man kaut kā dabiski sanāk noreaģēt tā, ka tas cilvēks parasti nokaunējas. Es neko nepārmetu vai neatbildu ar negatīvo tāpat pretī, vienkārši citreiz laipni ar smaidu pārjautāju, lai atkārto savu sakāmo un tas darbojas :-D

Heartkiller bet tev jau nav jādomā vispār par pārdevējām, jo ja viņa vārās savā sulā, tā ir viņas problēma, tu esi atnākusi sev ko nopirkt un tu pēc idejas vari viņai ne vārdiņa nebilst, ja negribi, pat neskatīties uz viņas pusi. Es tā saprotu, ka LV tieši uz šādu pārdevēju utml. darbaspēku ir diezgan liels deficīts, tādēļ darba devējam jau citreiz no sliktākā jāizvēlas tas ciešamākais variants. Māte tagad cenšās biznesiņu bīdīt un VIENĪGAIS, kas traucē ir tas, ka nav normālu kandidātu, ko likt aiz kases. Tie, kas normāli, prasa prezidenta cienīgu algu.

Kāda jums pieredze šajā ziņā?

Pozitīva.
Un, ja arī gadās kāds neatsaucīgāks cilvēks, tas manu prātu pēc notikušā nenodarbina vispār, kur nu vēl, lai raisītu filozofiskas pārdomas par netaisnībām šajā dzīvē.

Ja reiz esi tik smaidīga, tad smaidi tālāk. Noteikti rakstot to garo ierakstu pavarioji n-tās negatīvās emocijas un gruzonu, tā vietā, lai aizmirstu un dzīvotu tālāk.

Vakar mani nelaipni apkalpoja piemājas veikalā, es vairāk pie tās pārdevējas neiešu. :D Biju vienīgā pie slīdošās lentas, viņa jau visu bija iekasējusi, kad es vēl ķēru pēc iepirkuma maisiņa, dodu viņai, šī man kaut ko murmina un neņem maisiņu, es vēlreiz pajautāju "Bet vai jums nevajag to maisiņu?", aizmirsu, ka maisiņam nav tas kods, uzķērc "ES TAK JAU IEKASĒJU!". Paskatījos šai sejā - toč ragana. Īgna paliku, tad vajag skaļi pateikt, nevis kaut ko murmināt zem deguna.

Vienmer biju parliecinata, ka Lv klientu apkalposana av ta sliktaka, vismaz nebija nacies saspties. Bet pec atgadijuma Rigas lidosta paliku muti vala. Notika jau gadus atpakal, lidoju no Rigas uz Dublinu. Biju jau ta sastresojusies, noraudajusies. Piegaju pie pasu kontroles pirms iesanas uz iekapsanas zonu, manu pasi parbaudija virietis, vel tik pieklajigi pajautaja vai man viss kartiba un ko es tik skumja. Nepaspeju neko atbildet ka pienaca cita darbiniece, panema manu pasi, pretigu pargrietu gimi uz mani paskatijas, aizvera pasi un pasvieda to man atpakal ar teksu - kusties, vari iet, naaaaaaaaakamais.
Es paliku uz pauzes. Nebutu bijusi tik sabesijusies, butu vinas atlikuso dienu kartigi pabojajusi.

Par tiem izmēriem....Domāju, ka cilvēks vnk līdz galam neiedomājās, ka tas varētu būt aizvainojoši. Gan jau tīri aiz laba prāta pateica, ka būs par mazu.

Ja jau esmu uzmērījusi attiecīgo izmēru un prasu mazāku, tātad pati jau esmu konstatējusi, ka neder.