ctn, zini, es arī par to aizdomājos, kas par necilvēkiem bija gadījušies. Es, jauna meitene, klasiski, tīrīgi un vienkārši ģērbta, lai nepārprastu manu tā brīža stāvokli ( ne dzērusi, ne smēķējusi, ne citādi apreibināta). Bet pat nepienāca klāt, kur nu vēl par ātrās palīdzības izsaukšanu.
Iedomājaties, tādā stāvoklī tiku aizvizināta līdz pat Alfai ( no Barona centra rajona). Laimīgas sagadīšanās pēc, iekāpa mans paziņa, kurš noreaģēja palīzības sniegšanā. Nobrīnījos, ka tajā laika posmā neviens cits neizmantoja izdevību apzagt.
Es cilvēcīgi saprotu, ka var būt bail iejaukties, savas ādas glābšanai, šāda nepatīkama nozieguma iztraucēšanā, bet pēctam vismaz taču kaut kā būtu tikai normāli noreaģēt.
Atminējos vēl, ka skolas vecumā pirms eksāmena autobusā noģību, jo trūka gaiss. Mans skolasbiedrs mani turēja stāvus rokās un lūdzās, lai kāds vismaz logu attaisa un palīdz mani pieturēt, jo nu cilvēks bezsamaņā+ vēl ar smagu mugursomu ir grūti noturams. Sievietes gados tik esot uzbrēkušas, ka viņas logu netaisīs, jo negrasās manis dēļ meningītu saķert (!!!!!!), bet blakusesošais, plecīgais vīrietis (?!) ielika mūzikas austiņas, lai veiksmīgi noignorētu manu skolasbiedru.
PS. Es nekritizēju latviešu sabiedrību, jo esmu ar ļoti nepatīkamām situācijām saskārusies arī dzīvojot Šveicē un Luksemburgā. Par laimi, manas nelaimes, radīja manī ļoti lielu sapratni par to, ka cilvēkam ir jābūt cilvēcīgam. Viena no nepatīkamajām situācijām, es izglābu cilvēka dzīvību, kura dzisa laukā visu pārējo acu priekšā (vīrietim bija infarkts).
141
