Neviens nav svētais, tas ir skaidrs. Pirms 2 gadiem tīšām salauzu draugam kāju, vēl gadu iepriekš viņš man bija salauzis degunu, kad spēlējām hoķi. Es jau tad zināju, ka atbilde sekos, ne uzreiz, lai izskatās it kā nejauši.. :D izdarīju, pēc 2 gadiem, kā saka Dievs nav mazais bērns, un iespēju atriebties piespēlēja.
Ir noslīcināts kaķis, tas bija sen. Kad biju sīks, ar suņiem patika ķerstīt kaķus, parasti viņi uzbēga kokos, bet dažus noķēra nokoda. Tas nebija patīkams skats, kaķi tik ātri nemaz nenokož, viņu kā lupatu purina, kamēr beigts. Kad gāju skolā, tēvs man mocim bākā ielēja vaitspirtu, to redzēju pa logu, iztīriju bāku.. Pēc tam naktī aizdedzināju garāžu kur viņa mašīna, un visādas mantas.
Tas bija tiešām sen, izņemot to kāju.. tāds melnais posms, daudz kas vēl prātā nāk.
ja man ko izdara, es pat neizrādu dusmas utt. Vnk sagaidu īsto brīdi un atspēlējos.
Nu jau esmu savaldīgāks, un labi ka nekas liels nav sastrādāts. daudz kas slikts padomā ir bijis.
Draudzene reiz lūdza, lai atriebjos cilvēkam kurš viņu nogrūda zemē. Bet tajā reizē nevarēja viņus atrast, nebija mājās, un vēlāk nāca saprātīga apdomāšanās.
Draudzene te varētu uzrakstīt daudz, viņai senāk patika sliktas lietas darīt.
Kaut kāds azarts tajā ir, vēlāk mazliet žēr cietušo, tad nav vērts slikti darīt. ka redzi kā cits pēc tam raud vai mocās, un nekā no viņa tāpat nav bez visas atriebības :D Bet ja to grib redzēt, tad var visu ko darīt.