Necel Roku !

Esmu pret vardarbību, manuprāt, rokas pacelšana pret bērnu demonstrē tikai vecāka vājumu.
Nezinu, ar kādiem monstru bērniem esiet saskārušies, bet man pieredze rāda, ka stingrāks vārds pietiekami iedarbojas uz maziem negaušiem.

Tu esi tik gudara spriedeleetaja kaadi berni ir taadam ka man :D bet tai pat laikaa gudri spriedelee par beernu audzinaasanu ja pati nevari atrisinat ikdieniskas lietas :D

NIKOLA- un piemēram? Par kādām ikdienas lietām tu runā? Tas, ka te kko par sevi pasaku, piemēram, matiem, nozīmē, ka neko vairs nevaru atrisināt? Piedod, bet no sākuma izdomā pirms saki, lai man tagad par tevi nav jāsmejas

Lapsin smejies drosi vesela :)

Lapsiņ, ja pazemība nerodas no pēršanas, tad kāda jēga tai pēršanai? No pēršanas rodas bailes!

starp sišanu un iepēršanu nav liekama vienādības zīme.
Bailes- ja tu esi tik fiziski iespaidots, ka tev tiešām sāp, nespēji ilgi pārdzīvot notyikušie, esi traumēts, sāc raustīt valodu, un satrūksties ja kāds tuvojas.
Respect/pazemība- ja tiek atvērtas acis, prāts saprot, ka vairs tā darīt nevar, esi sapratis, ka slikti rīkojies, kas pārsvarā nav panākams ar ilgu runāsanu un smadzeņu skalošanu

Nu konkrētāk vairs nevar.

Mani pēra, nekādas acis man neatvērās, man bija bail.

cruella de vill- nu tad tavi vecāki to darīja nepamatoti un par stipru. Jāzin ir robežos, jo vienmēr roka nav jāizmanto. Ja tu maziņa trakoji kā negudra, bļaustījies, kliedzi virsū, un par to tevi iepēra.. bet tev no tā kļuva bail, tad tev laikam vāja psihe, jeb arī esi varen emocionāla. Parasti bērns pēc maiga pēriena, bet redzot vecāku nostāju nekļūst bailīgs, izņemot gadījumu, kā jau aprakstīju, kad nebiji pelnījusi pērienu, tpc iestrādājās mehānisms- es neko, bet man tā, tad nevar neko izdarīt, savādāk iepērs. Un tas jau vairs nemaz nav labi. Jo vecākiem ir jāzin kad var un kad ne, jo pārmērīga vai nevietā iepēršana ar var izbojāt bērnu, un šoreiz ne uz labo

Ar bērnu ir jārunā, lai cik vecs viņš būtu. Jāstrāsta, kas un kāpēc, nevis jāsaka "nezinu". Un nevajaga stāstīt ka 3 gadnieki neko nesaprot. Saprot un kā vēl saprot. Tās sišanas un kratīšanas ir galīgi garām.





Bērni vecāku spogulis. Tā lūk.

Tās sišanas un kratīšanas ir galīgi garām

Nu kāpēc visām patīk dramatizēt?

Sist un iepērt ir man nepieņemamas lietas. Man tēvs agrāk solīja pērienus, nekad neiesita, es no viņa un no viņa vārdiem un iespējami sekojošām darbībaam ļoti baidījos un sàku viņu ienīst, kad viņš nebija klāt es viņu apsaukāju, es izjutu un vēljoprojām izjūtu šausmīgu naidu.
Māte paldies Dievam nesita, tik vienreiz iesita pļauku, pie tam ne par ko, bet mam bija 6 gadi un es jau esmu piedevusi.
Ja bērnu sit, kad viņš ir pusaudža gados ap 13 un uz augšu, tad uzskatu to par perversību, ne audzināšanu, tas ir pretīgi.

Es bērnības laikā no vecākiem pērienus un uzsitienus esmu dabūjis. Arī skolā pasniedzēji raustīja aiz ausīm, matiem, reizi dabūju ar dūrēm pa seju no skolotājas.
Atklāti sakot 90% no tiem biju pelnījis.

Bērniem ir jābūt respektam pret vecākiem, pasniedzējiem un pieaugušiem cilvēkiem. Ja vecāki spēj psiholoģiski iemācīt respektu bērniem, tad labi.
Bērni ļoti labi saprot un nojauš kādas sekas no kā var būt. Ja cieņas pret vecākiem nebūs, tad varēs morāles stāstīt cik grib, bērns vienkārši ignorēs visu un darīs kā grib.

Maniem bērniem dažkārt ir uzšauts pa pakaļu ( īpaši niķīgos gadījumos). Nekas slikts no tā nebūs.

Nu diivainas te dazhas... Bljaushanu, lamaashanuu, raustiishanu, purinaashanu, kaktaa likshanu, vaardisku teroru visas atbalsta, bet vot uzshaut pa dibenu - nu tas ir bez maz vai pasaules lielaakais bieds! :D
Beerni nav jeelas olas! Vinjiem ir jaaiemaaca robezhas. Katrs beerns ir atshkjiriigs un atshkjiriigas ir arii metodes kaa efektivaak iemaaciit. Neviens te nerunaa par beerna piekaushanu - kas nav pieljaujams, jo vnk liecina nevis par paarmaaciishanas faktu, bet par sadismu, kad realli beernam paliek zilumi un tiek nodariits smags fizisks kaiteejums. Beerns ir jaaciena un arii ar cienju vinjsh ir atbilstoshi jaasoda. Peerniens nav pazemojums, ja to atbilstoshi pielieto. Piem., pusaudzei pljauka ir nopietns pazemojums, bet 3 gadniekam, kuram n-taas reizes ir aizraadiits, ka kaut ko nedriikst dariit, bet vinjsh tomeer atkal to izdara - ta ir maaciiba, ka neviens shaadu riiciibu neignorees un neljaus vinjam dariit to, kas iespeejams pat apdraud vinja dziiviibu vai veseliibu. Piem., labaak, lai mazais paraud par peerienu un vairs nerodas veelme atkaartot savu riiciib, nevis tiek sakropljots savas spiitiibas deelj darot to, kas ir aizliegts...

Nekad neesmu pērta, par laimi..

Bērnībā dzīvoju ar māsīcu, viņa bija gadu jaunāka. Abas visādas ziepes vārījām, bet vienmēr ar siksnu dabūja tikai viņa. Man tas vienmēr tā sāpināja. Viņa visu bērnību tāda tramīga bija ikreiz, kad kāds nāca tuvāk. Tagad, kad viņa jau ir pilngadīga, šķiet, nekas par visu to sišanu neliecina

Pilnīgi un noteikti neatbalstu ne sišanu, ne pēršanu. Man tas asociējas ar vecāku vājumu, jo savādāk ar savu bērnu nevar tikt galā.

Esmu pret vardarbību, manuprāt, rokas pacelšana pret bērnu demonstrē tikai vecāka vājumu.
Nezinu, ar kādiem monstru bērniem esiet saskārušies, bet man pieredze rāda, ka stingrāks vārds pietiekami iedarbojas uz maziem negaušiem

Kur ir teikts, ka vecaaki nedriikst nekad buut vaaji? Ne vienmeer ir laiks izrunaat visu muti sausu un pie katra siikuma siicim skaidrot pusstundu iemeslus, kaapeec nedriikst, it iipashi 3, 4 gadu vecumaa. Ja beerns apdraud savu vai citu cilveeku riiciibu un ar vaardiem vinjam nepielec, esmu tikai par peershanu. Labaak dziivs, bet nopeerts siicis, nekaa nozilinaats ar elektriibu, izskjaidiits pret asfaltu vai veel trakaak, bet nekad nepeerts.

Bieži bērns pats zin, ka tas, ko viņš dara ir slikti, bet dara tā pat un saņem sodu. Pati bērnībā dabūju pāris pērienus, vieglie sodi par nelieliem nedarbiem, pēriens par milzīgajiem un tos pašus atceros labi ja 2.
Neuzskatu, ka tiku kaut kā traumēta, man ir daudz psiholoģisko traumu no visādiem citādiem gadījumiem, bet ne pērieniem.
Pati savus bērnus centīšos nepērt, bet, ja apstākļi prasīs, kādu arī varētu piešķirt..

Tā ir kā psihologi saka - bērnus, kurus situši (aizstāšu ar pēruši, sist skan brutāli) vecāki, pārsvarā pārtop par vecākiem, kas sit (per) savus bērnus.

Neatbalstu. Bērns nav vecāku īpašums, bet gan būtne ar savām tiesībām un pienākumiem. Ja vecāki nav spējīgi tikt ar bērnu galā, tad nopērt vajadzētu pašus vecākus, ne bērnus. Sišana neiemāca, kas ir labs vai slikts, bet tikai to, kā ir kad sāp, apziņu, ka tuvs cilvēks var šādas sāpes radīt, un bailes, ka tas var atkārtoties. Secīgi, bērns var nevērsties pie vecāka brīžos, kad tas ir nepieciešams, jo baidīsies no sišanas. Nav vairs būtiski, kā/vai rīkoties pareizi, bet būtiski ir, lai par to nebūtu sods. Nav ko brīnīties par agresiju skolās, negatīvo attieksmi pret ģimeniskām vērtībām un citām neražām, par kurām mīlam gudri parunāt.

Vispār, dīvaini, ka pieaugušo pasaulē, ja viens otram iesit, ir dziļa neizpratne, pārmetumi un nosodījums. Neviens nerunā par tiesībām būt vājiem, laika trūkumu skaidrot/pamatot viedokli. Kādēļ? Laikam jau tāpēc, ka no otra pieaugušā pastāv iespēja dabūt pa seju pretī... pašam taču negribas izjust tās sāpes un pazemojumu.

Visas pēriena atbalstītājas, padomājiet par šo diskusiju, kad ar putām uz lūpām, mēģināsiet pārliecināt kādu diskusijas autori pamest vīrieti, kas pret to roku pacēlis.

ctn - tev neliekaas, ka ir atskjiriiba starp pieaugushu cilveeku un starp beernu??? Pieaugushajam ja pasaka - nedari to, savaadaak tas uzspraags un tu aiziesi bojaa/ nestaavi tur, jo naak vilciens /nespeeleejies ar elektriibu, tomeer vinjam pielec. Ko dariit, ja beerns iespiiteejaas, teikto laizj gar ausiim un speciaali to turpina dariit? Vai pieaugushais taa dariitu? Un ko dariit ar mazo spiitnieku? Ljaut atdot galus? Iesleegt istabaa un nelaist aaraa liidz skolas vecumam? Varbuut piekjeedeet siici sev blakaam?
Patiik tev tas vai nee, bet ir taadi beerni, ar kuriem ir ljoti gruuti tikt galaa un tas pat no audzinaashanas nav atkariigs. Ko tam nabaga vecaakam vajadzeetu dariit? Noshauties?

Es veikalā histēriju uztaisīju vienreiz.... vienreiz. Mamma uzdeva pa dibenu un ar to arī pietika. Vairāk tas neatkārtojās :D

Pērta ar siksnu/koku/vēl sazin ko neesmu, bet ar roku pa dibenu no mammas esmu dabūjusi. No tēta ne, tikai no mammas. Nekad neesmu bijusi traumēta vai vēl sazinkas. Saku mammai paldies par audzināšanu, paldies par to, ka esmu cilvēks, kas esmu.

Ir pazīstami galīgi izlaisti bērni, kuriem pa dibenu ar roku nav dots. Uzdāvini dāvanu, kas sīcim nepatīk, nomet un pasaka, ko par tevi domā. Runājot ar omīti pa telefonu, bērns atļaujas vienkārši nomest klausuli. Runāšana pretī, sišana pašai mammai. Raudāšanas veikalā. Un visiem šiem bērniem nav vairāk par 6 gadiem. Skumji no malas izskatās. Es citādāk audzinātu.

Uzskatu arī, ka daudz var panākt ar sejas izteiksmi un intonāciju. Vienreiz vienam izlaistajam tā ĻOTI stingri pateicu, lai savācas. Bērns izmainījās. Lūpa notrīcēja, saprata, ka labi nebūs. Bieži vien pieskatu bērnus. "Baidies manu dusmu" ar skarbu sejas izteiksmi un dusmīgu toni ļoti bieži nostrādā.