Esmu savējam līdz kaklam. Gan emocionāli, gan fiziski. Šķiet, ka tā ir laba augumu starpība, jo mīļojoties vai kur vienkārši stāvot, varu tā forši viņam pieglausties. Un arī bučošanās stāvot liekas piemīlīga padarīšana, kad man uz pirkstu galiem bezmaz jāstāv vai kā tādam šunelim kakls jāstiepj uz augšu. Man vajag garāku vīrieti, jo uzskatu, ka arī ar savu 1,74m augumu esmu maziņa, it sevišķi savā dzīvoklī, jo aizskarus nevaru pati sakārtot bez ķeblīša un arī augstākos plauktus pat neredzu. Tāpēc man vajag vīrieti garāku, lai var man palīdzēt brīžiem. Esmu tikusies ar puisi, kas ir manā augumā un man tas nelikās forši, kad kājās man bija papēži. Nezinu, man tas nav galvenais, bet nu ir jauka sajūta, ka vari uzvilkt papēžus un tāpat būt mazākai par savu vīrieti. Bet es kaut kā nekad to neliktu kā iemeslu, lai kādu pamestu.