Pēdējā laikā esmu secinājusi to, ka man trūkst pašdisciplinētības. Tas izpaužas ilgstošā bezdarbībā un centienos kaut ko domāt un sapņot, lai piepildās, spraust mērķus, kurus neesmu sasniegusi un kā parādās kādas grūtības, tā visu pie malas, prom no visa, kāpēc vispār sāku to. Bet beigās ir tāda nožēlas sajūta. Pēdējā laikā no apkārtējiem cilvēkiem, gan ģimenes, gan paziņām esmu dzirdējusi sakām: "Bet kā tu domā dzīvot.." "Nav dzīve bez garoziņas" un tā varētu turpināt. Un te nu man ir jāatzīst ka man ar sevi ir jāstrādā, taču ar ko lai sāku, ja līdz šim tas ko biju centusies darīt ir nepabeigts. Un kā tas īsti izpaužas- darbs ar sevi, kā lai audzina raksturu, nevis visu laiku plūst pa dzīves straumi kā tādai bezpalīdzīgai, naivai būtnei? Man ir 19 gadi.. Un vēl.. kā tas ir, mainīt vērtību sistēmu?
13
