Meitenes, gribētu dzirdēt Jūsu viedokli. Tātad lieta ir tāda, ka es jau 2 gadus nevaru atrast kopīgu valodu ar puiša draugiem. Dzīvoju jau kādu laiciņu Rīgā, bet mani draugi ir palikuši pilsētā, kur agrāk dzīvoju. Ja kaut kur braucam, tad braucam kopā ar puiša draugiem, bet puisis ir ievērojis, ka es vienmēr meklēju kaut kādu attaisnojumus nebraukt (jāmācās, piem.) vai vispār aizbraucu pie saviem draugiem. Tāpēc man ir izteikts neapmierinājums, ka pārāk bieži atpūšos bez viņa un tas nav normāli. Attaisnojumam pateicu, ka šobrīd pārāk maz laika (darbs, mācības), lai paspētu atpūsties gan ar saviem, gan ar viņa draugiem. Vēlāk būs savādāk. Bet es zinu, ka nebūs. Jo man nav interesanti! Viņa draugiem ir tikai 25-30 gadi, bet viņi dzīvo tā, it kā viņiem būtu 50! Visa tā mūžīgā plānošana - visa diena izplānota pa stundām, naudas tēriņi izskaitīti līdz centam, visam vienmēr jābūt ideālam u.t.t. Viņu klātbūtnē jūtos ļoti saspringti. Cenšos kaut kā iedraudzēties, būt līdzīga, bet nesanāk. Nezinu, ko darīt šādā situācijā, jo gribu, lai puisis nedusmojas, un pati arī gribu justies labi.
Vai Jūs bieži pavadat laiku ar puiša draugiem un viņu meitenēm? Vai tiešām tas nav normāli, ka es dažreiz viena pati braucu uz saviem laukiem, lai pavadītu laiku kopā ar saviem draugiem?
223
