Šorīt braucu autobusā , klausos mūziku austiņās un domāju par puisi, ko esmu redzējusi, ko zinu bet nepazīstu, ļoti vīrišķīgs, simpātisks.
Es domāju par viņu un sevi, domāju kā mēs iepazītos, kā mums sāktu veidoties attiecības, kā viņš iepazīstas ar maniem vecākiem, nu domāju par nākotni ar viņu. Bet es labi apzinos ka nekad nekas tāds nenotiks man ar viņu, kāpēc es tad naivi tā domāju un ceru, ļoti interesanti vai viņam ir tā pat, bet dikti gan šaubos, dzīvē satiekam viens otru ļoooti reti.
Mūsu starpā ir kāda 5 gadu starpība vismaz, eh. Naivā es , tiecos pēc neiespējamā.
258
