Par dzīves lielākajām mācībām

Kubiete-jaamiil sevi ,un tad naaks viss paareejais-tas tiesa!

Par naudas aizdošanu esmu mācījusies no vīra tēva - aizdod tikai tik daudz, cik esi gatavs nesaņemt atpakaļ. Un rēķinies, ka vari nesaņemt atpakaļ, tad arī draugi par ienaidniekiem nekļūs.

Jā, šim piekrītu. Es turklāt aizdotu tikai tiem cilvēkiem, no kuriem būtu gatava nesaņemt atpakaļ, piemēram, tuviem radiniekiem, kuri aizņemas nopietnai vajadzībai. Reiz aizdevu labai paziņai, bijušajai kolēģei, kurai jau pirms tam biju aizdevusi un bez problēmām vienmēr saņēmusi atpakaļ. Likās, ka naudu var piesaistīt tad, ja tās nav žēl, tādēļ nežēloju ne sev, ne citiem. Taisnība jau ir, skopoties nedrīkst, bet uz aizdošanu tagad skatos pavisam citādāk.

Kubiete, tu savu " dzives lielako macibu" esi panemusi no " neistu stastu izdomatajas" Cataleyas!

Nē, to es izlasiju draugos 6 gadus atpakal. Un tur man ari dienasgrajmata tas teiciens jau tik ilgi stav:D

Galvenokart man ta pieredze ir ar viriesoem.pirmais bija stipri vecaks,pietam precejies.par to uzzinaju velak,kad jau biju samilejusies lidz ausim.maciba visam muzam bija-neaaiatities ar precetu vaiaiznemtu,jo ta ir tikai lieka laika nosisana,lai nepieminetu emocionalo bedri.
tad vel ir bijusi darisana ar memmiti.tur ar jega nekada.
vispar esmu darijusi mulkibaa.bet tas viss mani ir izveidojis par tadu cilveku, kada esmu.nekautresos teikt,ka esmu ar dzives pieredzi

pagaidā nekādi, es tos uzskatu par uzhashnjikiem :D

vienmēr atcerēties,ka agri vai vēlu viss nāk atpakaļ,pie tam dubultā,pat ,ja liekas,ka neviens nekad par to neuzzinās-šitā domāt bija liela kļūda.

un jā,tas kā es izturējos,necienīju savu tēvu...

bērnībā briesmu lietas sadarīju(tas lai paliek pie manis)mūžam sev to nepiedošu...un atkal no sērijas,par to neviens nezina,bet pašas sirdsapziņa,kas grauž ir lielākais sods.

nezinu vai tikai man tā,ka ir tik daudz kas,ka nespēju visu uzrakstīt....

slikti un necienīgi izturējos pret cilvēkiem,kuri to nebija pelnījuši..,

oi,pietiks,citādi sajutos kā viss sliktākais cilvēks,laikam neesmu ar visu tikusi galā,un tikusi visam pāri...

bet jā lielākā mācība,viss nāk atpakaļ,par visu ir jāmaksā (ar asaram,tik pat lielalām sirdssāpēm utt.)

Nav atsevišķs gadījums, bet vairāki, kuri likuši saprast, ka pilnībā varu paļauties tikai un vienīgi uz sevi. Rēķinoties ar citu palīdzību saprast, ka tā var pēkšņi nebūt. Ka nevajag uzņemties lietas ar kurām galā nespēšu tikt viena.

a kā jūs pēc tam to kaunu līzi vazājat? :D

Nedot 3. iespēju! Klausīt intuīcijai jeb brīdinošajiem signāliem!

Jā, prātā ienāca vēl viena ļoti laba mācība, kas, diemžēl, "maksāja" man dārgi -
nekad nepaļauties uz darba devēja cukurainajiem solījumiem, nepiekrist strādāt uz godavārda. Papīri, konkrēti atrunāti pienākumi, samaksa un tikai tad darbs. Nevis sākumā darbs un tad viss pārējais, ticot, ka "pašai jau būs labāk".

Divas nedaudz pretrunīgas, bet tomēr
1. Kad kal nākotnes plānus, nevajag tajos nevajag iezīmēt otru cilvēku. Viņš var pazust sekundes simtdaļā
2.ja runa iet par naudu un cilvēkiem, vienmēr izvēlies otro.

Lielaka maciba pagaidam -
JA, IZSKIRIES NO PUISA, NEMUZAM NEDOT OTRU IESPEJU!

UN TAS, KA UZTICETIES NEVARI NEVIENAM, TIKAI SEV!

Esmu sapratusi, ka ir lietas, ko attiecībās ar otru derētu noklusēt vai vismaz notušēt. Otrs cilvēks to var vienkārši nesaprast un vērtēt pēc iepriekšējās pieredzes, lai arī tu pati ar tīru sirdi vari teikt, ka esi balta un pūkaina.

Viena no svarīgākajām lietām, ko esmu sapratusi - nevajag ar visām četrām turēties pie pagātnes un cilvēkiem no tās. Dzīvi veido tagadne, nevis tas, kas reiz bijis.

Mirklī, kad patiešām veicas un iet labi, nedalīties tajā ar kuru katru. Labāk noklusēt, nerunāt, neko neteikt, nekā riskēt ar to, ka kādam, kuram iet sliktāk, prātā ienāks vēlme noskaust tavu veiksmi.

Nekad nedrīkst pagurt saviem tuvākajiem cilvēkiem atkārtot to, cik viņi ir svarīgi un nozīmīgi.

UN TAS, KA UZTICETIES NEVARI NEVIENAM, TIKAI SEV! +


vienmēr jārēķinās ar domu, ka ja tiksi nelaimē, jāmācās pašam izkļūt no tās
notušēt nesanāks neko. . jo tas atmaksājas

dažkārt pat vairāk kā dubultā :D

Lielākā dzīves mācība domāju vēl ir priekšā, varbūt pat atziņa.
Toties šodienā varu teikt vienu, iemācīties daudz ko nepateikt ir vairāk vērts par pateikto.

Kubiete, tu savu " dzives lielako macibu" esi panemusi no " neistu stastu izdomatajas" Cataleyas!

Pasaule negriežas ap tevi.

Женщина должна быть счастлива. Больше она никому ничего не должна.

Девушка должна быть счастливой, больше она никому ничего не должна!

Женщина должна быть любимой, счастливой, красивой! А больше она никому ничего не должна.

Teicienam ir simt un viena variācija, un tas ir seens kā pati pasaule. Savukārt Cataleya tavu dienasgramatu vai kas tev tur blogs? Nelasiju un nelasiu, neinteresē:D

UN TAS, KA UZTICETIES NEVARI NEVIENAM, TIKAI SEV! +

Savai otrai pusei es varu uzticēties, tāpat kā viņa uzticas man. Bet tas nav dažu gadu kopdzīves rezultāts. Ja kopā iziet caur grūtībām, problēmām un citām dzīves lietām, tad var uzticēties.