Apvainošanās un citi mani dēmoni

Tu esi izlutināta, tikai jautājums, kurš tevi ir izlutinājis- vecāki vai arī iepriekšējās attiecībās puisis visu laiku izdabāja tev?
Cik tad ilgi puisis izturēs tādu princesi pie sāniem
Kļūsti iecietīgāka, savaldies, aizskaiti līdz desmit pirms uzbur drāmu

Ikreiz, kad domā uzmest lūpu, padomā vai ir vērts sabojāt attiecibas kāda sīkuma dēļ
Ne vienmēr viss notiks pēc tava prāta. Jāiemācās ar to sadzīvot, citādi dzīvē tev ies ļoooti grūti

Man draudzene ar tada pati, viena bridi prieciga,nakama jau vairs neruna, pukst par visu ko, apvainojas par neko..bet vinai virietis zina, ka vina tada un piecies, gadas jau sastrideties, bet tad tiesam labak izrunaties un paskaidrot, kas un kaa..kad man uznak sitaadi (pirms mr), tad jau laicigi savejam pasaku, ka garigais kads ir tad ir, un ja sadusmosos vai apvainosos, tad jau laicigi ludzu piedosanu, ka esmu tik stulba ar savam garastavokla svartibam...
Macies izrunaties, ja tu vinam pattic, tad pie garastavokla svarstibam pieradis, tikai par to ir jaruna, tas ir galvenais, piespied sevi runat, ar laiku paliks vieglak :)

Jā, runāšana arī ir problēma. Man palaimējies un gadījies puisis, kas patiešām runā par attiecībām! :) Bet es, kad man uznāk melnie, es pilnībā noslēdzos sevī, sapūšos un nespēju nevienu vārdiņu pār lūpām izdvest. Un līdz ar to viņš nemaz nezina, kas man lēcies. Pēc tam, kad pāriet, tikaiv aru pateikt, ka problēma bija tajā, ka viņš ot vai to.

Es spēju apvainoties par jebkuru sīkumu, uzmest lūpu, sākt nerunāt, kaut ko indīgi atbildu vai sāku pārmest.

Man ir tieši tāpat. Brīnos, ka kāds mani iztur. Sākumā draugs besījās, tagad vienkārši nepievērš tam uzmanību, un man ātri pāriet. Tāds man ir tas raksturs - apvainojos par katru sūdu. Ja man nepievērš uzmanību, kad esmu piepūtusies, ātri atmaigstu, bet, ja lien klāt, tad speciāli pūšos vēl vairāk. Bet ļoti cenšos laboties. Ievelku elpu un mēģinu nomierināties. Pēdējā laikā vairs nav tik traki, jo dēļ šitā sava tizluma negribu pazaudēt foršāko, ka sman jebkad bijis.
Vienu savu lielo lovi šitā palaidu vējā.

tas viss ir bullshits ar to savācies, padomā, netrako.
Jā, to vajag darīt, bet nu nav jau viegli sevi savākt. tev jāsaprot, no kurienes tas nāk, vislabāk to speciālists var.
Zinu vienu sievieti, un tas tiešām darbojas-viņa nav ne psiholoģe, ne psihoterapeite.

Izprintē savu pirmo ierakstu šajā topikā un ieliec makā un saglabā telefonā. Kad uzmet lūpu - izlasi un atvainojies. Pasaki viņam, ka apzinies, ka tas nav labi, un palūdz, lai katru reizi viņš tev atgādina, ka tu pati zini, ka dari stulbības.

Tās ir muļķības, ka nevari sevi apvaldīt, katrā tajā kucīgajā momentā tu izdari izvēli, kurā tev viņa potenciāli tev labvēlīgā reakcija ir svarīgāka par to, cik tas maksā. Ja "nespēsi mainīties" - arī labi. Jaukais čalis tiks jaukākai meitenei.

Cik tad ilgi puisis izturēs tādu princesi pie sāniem
Kļūsti iecietīgāka, savaldies, aizskaiti līdz desmit pirms uzbur drāmu

Ne vienmēr viss notiks pēc tava prāta. Jāiemācās ar to sadzīvot, citādi dzīvē tev ies ļoooti grūti

++

To visu var mainīt un ietekmēt, ja grib! ;) Es visu mūžu tāda bija. Nu konkrēti kā autore aprakstīja. Tagad pēdējā pus gada laikā ar sevi strādāju un esmu mainījusies. Problēmas risinu, nevis apvainojos

Ne vienmēr viss notiks pēc tava prāta. Jāiemācās ar to sadzīvot, citādi dzīvē tev ies ļoooti grūti

Pieļauju, ka autore to pati saprot, tieši tāpat kā es. Bet vieglāk pateikt, nekā izdarīt.

Bet es, kad man uznāk melnie, es pilnībā noslēdzos sevī, sapūšos un nespēju nevienu vārdiņu pār lūpām izdvest. Un līdz ar to viņš nemaz nezina, kas man lēcies. Pēc tam, kad pāriet, tikaiv aru pateikt, ka problēma bija tajā, ka viņš ot vai to.

Lai arī novēloti, bet tu tomēr pasaki, kas uz sirds, tas nav nemaz tik slikti. Vai nav tā, ka tajā klusēšanas brīdī tu pārdomā savas emocijas un ko teiksi vēlāk?
Es arī strīdu laikā klusēju kā lune, bet tas parasti tāpēc, ka man vajag konspektēt savas domas un sajūtas, kuras darīšu zināmas vēlāk.
Nu labi, tie reāli nav strīdi, bet gan kaut kāda vienpusīga besīšanās bez manas atbildes. Bet nu jā.

Es biju pieradusi, ka iepriekšējās attiecībās man visu laiku izdabā, viss notiek pēc mana prāta un tiklīdz apvainojos man skrien pakaļ.. Kad izšķīros, sapratu, ka visi vīrieši nav tādi un visi tā nedarīs un kurš gan mani tādu pacietīs, tad nu viegli bija mainīties, tas pat īsti pūles neprasīja. Bija jāsaprot un viss

Bet principā mani ļoti ir mainījis tagadējais draugs. Es ļoti labi saprotu, ka, ja tā turpināšu, viņš mani aizsūtīs ellē ratā. Ir jau tā bijis.
Ja es par kaut ko sapūšos, viņš turpina darīt savas lietas un nepievērš man uzmanību, tad arī man paliek garlaicīgi un gribas parunāt. Bijušais turpretim visulaiku līda klāt un es vēl vairāk pūtos.
Turklāt es arī raudu par katru sīkumu. Man katrs mazākais nieciņš var novest līdz asarām.

Un tagad iedomājies, ja tavs vīrietis tā darītu. Cik ilgi to paciestu?

Es gan domāju, ka nevis esi izlutināta, bet Tev ir zema pašapziņa, tāpec arī sadomājies visādus scenārijus un sagatav sevi sliktākajam.
Ja es Tevi nejaucu ar kādu citu cosmo lietotāju, tad teici, ka es bijusi piekrāpta un tas Tev ļoti ieķēries prātā.
Jāstrādā ar sevi un jāpiespiež sevi runāt, runāt un runāt :)

Nu man arī pēdējā laikā sanāk apvainoties par katru sīkumu un uzmest lūpu..pati saprotu, ka galīgi nepareizi daru..vienīgais kas līdz ir pirms sākt atkal pukstēt ieturēt pauzi , nevis uzreiz "spļaut " visu laukā.

Esmu tieši tāda pati. Un goda vārds, tādu es sevi nevaru ciest. Apzinos esmu izlutināta un izlutināja mans bijušais, ar kuru bijām kopā 5 gadus. Mani gluži vienkārši uz rokām nēsāja. Tajā laikā to neaptvēru, jo nelikās, ka viņam tas sagādātu grūtības vai neērtības. Gluži vienkārši man pat prātā neienāca, ka es būtu izlutināta vai kā savādāk.'

Kad iepazinos ar savu topošo vīru, sākām vairāk pavadīt laiku kopā, nodomāju - kāds viņš ir egoists. Par mani nemaz neiedomājās. Vispār neredzēju mums kopēju nākotni, jo man likās nepieņemami, piemēram, ja no rīta neuztaisa kafiju, jo gluži vienkārši biju pieradusi, ka VIŅAM ir jāuztaisa rīta kafija, kamēr es esmu dušā. Ja tā nenotika, biju īgna, uzpūtusies, bet pateikt viņam nevarēju...

Protams, šis cilvēks man ļoti patika un sāku strādāt ar sevi. Bet emocijas krājās, līdz vienu vakaru izvirda un pateicu visu ko domāju. Viņš bija šokā. Pārmeta man kādēļ to neteicu ātrāk bla bla...

Vispār, šobrīd nekas daudz nav mainījies. Cenšos savaldīties, pielāgoties, bet viņš laikam vairāk pielāgojas man. Ai, nezinu vispār grūti. Viens perdelis izlaidis mani un tgd visiem jācieš princeses kaprīžu dēļ. :D Vairāk palīdz izrunāšanās, ja jūtu, ka pārvēršos par briesmoni, laikus brīdinu :D Tad viņš jau ir iemācījies, kā tad ar mani runāt utt..

Ja gribi mainīties, dari to sevis dēļ nevis attiecību vai vīrieša dēļ. Nepaireizi motivētas izmaiņas agri vai vēlu iznīcinās "patiesais es", kurš mēģinās pa vismazākajām spraugām līst ārā līdz sagraus "uzcelto izmaiņu sienu" tāpēc mainoties ir jāmaina "patiesais es". Tas darāms ar vērtību skapīša pārskatīšanu un pārkārtošanu kā arī attieksmes pret dažādiem notikumiem/apstākļiem pārskatīšanu. Pirmām kārtām - jāpieņem sevi tādu, kāda Tu esi, un tad iztēloties sevi tādu, kāda Tu gribi būt pēc gada, trim, pieciem .. un tad ir jāiet uz mērķi. Apkārtējie noteikti var palīdzēt šai ziņā ar motivāciju - kritiku un labu vārdu.
Pēc sevis varu pateikt, ka tas ir darbs gadu garumā .. negaidi ātrus rezultātus. Analizē, kāpēc Tu uzvedies tā, kā pati negribi uzvesties, un izdomā, kas jādara Tev (nevis apkārtējiem), lai Tu neuzvestos tā, kā uzvedies. Parasti palīdz attieksmes pret attiecīgo lietu maiņa.

Cassandra- līdzīgi , esmu diezgan izlaidusies ,tiesa ,es nemēdzu sapūsties vai apvainoties par katru sīkumu ,bet esmu pieradusi ,ka man skraida pakaļ, bet kaut kā to sevī cenšos apspiest , iet grūti ,bet progress ir :D Uz sitiena tas viss nepāries, ieradumu grūti aplauzt ,sāc ar mazumu.

Kā es Tevi saprotu... :D neko nepadarīsi ... Vari vienreiz norīt krupi, otroreizi , bet trešajā viss nāks ārā ar uzviju ;)
Es vienkārši apzinos un pieņemu, ka attiecībās dažreiz esmu sterva ! :D