Esmu 86.gada izlaidums, atceros visu, ir lietas, kas atstāj vienladzīgu, jā, bija, bet dažas izraisa to silto sajūtu pakrūtē -Bērnība...
Naziic, Sēnīte! Es tur netālu uzaugu, protams, atceros.
Es atceros arī pirmo pagaršošanu tuvojoties Atmodai- importa košļenes, banāni, kivi, ananass tikai vienreiz gadā uz Jaungadu kā kaut kas īpašs...
No Rīgas atceros saldējumu centrālstacijā, kas vienmēr bija izdīcamais. Tāds garā vafeles konusā, pārliets ar šokolādes glazūru un riekstiem. Bērnu Pasaules skatlogu.
Mums nebija TV, uzaugu ar radio (tētis strādāja VEF radiorūpnīcā), kur vienmēr obligātais bija vakara pasaciņa, un grāmatām.
Mammai bija Chaikas šujmašīna ar visu to lielo uzparikti- galdu, kas mani nāvīgi interesēja.
Vārdsakot, visvairāk atmiņā mirkļi, kas nebija ikdiena.
Manam bērnam ir liela daļa no manis saglabātajām grāmatām, koka šūpuļzirgs, interesējos arī par ragavu iegādi.