Draudzība pēc šķiršanās?

Nu nez vai var palikt kā labākie draugi. Kā jau te meitenes minēja, ka varbūt kādai no pusēm gribēsies ko vairāk, un nekad jau nevar zināt, ko tas otrs jūt. Es ar savu bijušo ikdienā kontaktus neuzturu, jo katram tagad citas otrās pusītes, bet, ja sanāk tusiņos satikties un padejot, tad gan abiem ir smagi, jo pēc 8gadiem dzirkstele acīs ir tā pati, bet zini, ka neko vairāk par deju nedrīkst...

mellene88, kāpēc bija jāškiras, ja reiz tāda dzirkstele?

Annie, toreiz pie vainas bija attālums. Bet nu ar prātu saprotu, ka droši vien tagad ar šo cilvēku negribētu būt kopā. Laikam jau dzīvoju tikai skaistajās atmiņās par skaisto jaunību:D

Tas gan nebija īsti mans bijušais, viss beidzās vēl īsti nesākoties, es šad tad mēdzu parunāties. Viņš man prasa padomus par meitenēm, es dažreiz pastāstu par savām attiecībām. It kā jau viss forši, bet no viņa vienmēr nāk tādi divdomīgi mājieni saistībā uz mani. Tas man sāka traucēt, tāpēc jau vairākus mēnešus neesmu par viņu neko vairs dzirdējusi, jo viņu uzskatu tikai par draugu, bet viņš jūtami gribētu kaut ko vairāk...
Ar bijušo nekādus kontaktus neuzturu, pat "čau" viens otram nesakām. Īstenībā nedaudz tizli jau ir, kad satiekamies, ir tāds baigais skatiens, bet abi klusējam :D Pasveicināt es viņu varētu, bet, lai mēs būtu draugi - nē!

Es pēc šķiršanās sākotnēji daudz komunicēju ar bijušo, bet tas vairāk bija tāds adaptācijas periods. Arī man viņš bija labākais draugs, bet tagad kad neesam kopā, tā komunikācija vairs nav tāda - ik pa laikam uzpeld pa kādai frāzei, kas liek saprast, ka nekādas draudzības nevar būt. Ja no manas puses draudzība būtu OK, tad var just, ka viņš cenšas atsvešināties.

Es nepiekristu, ja nav, tad nav.

Ar bijuso izskiroties palikam itka draugi. Bet es to velejos tikai tapec, ka vismaz tada veida vins paliktu mana dzive. Bet tad vins atklati saka satikties ar citu meichu, visi kompanija kopa laiku pavadijam, man bija smagi kaut to neizradiju. Visa musu draudziba pacabeja kad kada no tusiniem, biju aizgajusi nostak no visiem, neatceros kapec, atnaca vins, saka mani milot un sakam skupstities. Protams, pirmaja bridi laime, pecak sajutos pretigi. Ar to dienu visa draudziba pajuka.

Uzskatu, ka sava veida draudziba var sanakt tikai pec laika, ne uzreiz.

Kāpēc gan ne. Mani vecāki pēc škiršanās palika ļoti labi draugi. Pati arī esmu iemācijusies uzturēt draudzīgas un labas attiecības ar bijušajiem ,jo cilvēki jau viņi ir forši ,kā draugi arī labi, kāpēc gan ne.

man nav liels bijušo skaits :D bija līdzīgi kā mistalee, ka viss beidzās īsti nesākoties, jo vairs abi nebijām vienā valstī. Tomēr biju ļoti pieķērusies viņam un negribēju pieņemt to, ka nekas nebūs. Bijām draugi - sarakstes, skype. Vienmēr bija ķīmija tā teikt, bet attāluma dēļ saucām sevi par draugiem. Nu jā, tad viņam uzradās draudzene (viņš patiesībā man nereizi nepieminēja un visi divdomīgie teikumi joprojām bija). Man ar to čakaru pietika. Pātraucu visu. Pēc mēnešiem gan bija pa messedžam, tā virspusīgi. Tagad neesam runājuši un vispār ir abusējs ignors. Man apnika mēģināt radīt patiesu draudzību, kur tā īsti nav + online tas ir daudz grūtāk.
Tomēr jūtos ka esam kā old buddies :D Ja kādreiz satikšu, protams, runātu. Būtu forši. Man nav nekāda naida, ceru vinam viss labi.