Shogad beigshu universitati, man nav darba, normalas attieciibas, ko dariishu nakamgad un kaa izvertiisies dziive.
AK DIEVS IZKLAUSAS TIK TRAKI, BET NEMAZ TAA NAV.
Man ir vesels kalns, gūzma lietu, par ko vajadzētu nopietni satraukties. Veselība, finanses, dīvaini attiecību līkloči, mājvietas jautājums utt. utt.
Bet Realitātē es satraucos tikai par to, vai vēlāk šodien, kad vēlēšos izskriet pāris km, nelīs.
1. Mani uztrauc jauns amats, kas man būs pēc nedēļas, jo kolēģe iet atvaļinājumā un nevīžo mani labi apmācīt, lai iss būtu labi. Viņai viss liekas tik viegli saprotams, bet man īsti nē.
2. Mani uztrauc vai būs pietiekoši daudz naudiņas, lai šogad lietu pamatus mājai.
3. Mani nepārtraukti uztrauc mans darbs, jo es vel neesmu kā zivs ūdenī un ir daudz lietas ko es nezinu, bet atkal jau- kolēģi visi tik mierina- viss būs kārtībā utt.