Par to apnikšanu, teikšu tā - Drīzāk viņam manis ir par daudz nekā esmu apnikusi. Ja būtu apnikusi, tad taču pats nenāktu bieži vien pie manis ciemos un vispār visu laiku attaisnotos, ka citas lietas darāmas! Tiekamies mēs KATRU vakaru. Pa dienu sanāk retāk , jo viņam darbs un, kad viņam brīvdiena, tad viņš to grib pavadīt pa dienu ar savu hobiju vai arī ar kādu draugu, jo ļoti labi zina, ka vakarā mēs tiksimies un tas laiks būs man. Pie strīdiem esmu vainīga es(itkā), jo man tā laika ar viņu ir par maz. Tad nu iet skandāls. Asaras utt. Viņs man daudz reizes ir teicis, ka vajag kādu dienu netikties, jo diendienā tas esot nogurdinoši! Un tad man rodas tā sajūta, ka es esmu tā, kas mīl vairāk nekā viņš(lai cik grūti to būtu atzīt). Šad tad man mierina doma, ka viņš stāstīja par iepriekšējām attiecībām, ka meitene esot pārmetusi , ka maz laika pavada kopā. Un tad, kad atceros to stāstīto, itkā saprotu, ka viņš ir vienkārši tāds cilvēks, kas neatdot sevi pilnībā tikai attiecībām.Viņš dod priekšroku sevis pilnveidošanai utt. Un tikai pēc tam visam pārējam! Bet sāp. Ai kā sāp.
Tagad sēžu savās mājās. Un domāju, kas būs rītdien. Kad viņš man piezvanīs un vai vispār piezvanīs?
Tā mums viss ir labi attiecībās, mīļums, uzmanība vienam no otra pietiekoša.Viss kā pasakā, tikai tas, ka viņš uzskata, ka mums jātiekas retāk, bet es uzskatu , ka biežāk.
Aij, viss ir viens liels SŪDS.
1897
