Par ģimeni, konkrētāk, - tēvu

ko māte saka par jūsu attiecībām?

Cik tad tev īsti ir gadu? Jo tomēr ir arī kāds vecums, kad vecākiem ir jāatskaitās par konkrētām lietām.

Arī mātei nav labas attiecības ar tēvu. Tāpat māsai un brālim. Praktiski NEVIENS nespēj ar šo cilvēku sadzīvot, dēļ viņa attieksmes un uzskatu dēļ. Esmu pilngadīga.

Protams,cieņa ir,ja arī pret mani otrs izturas ar cieņu. Tas,ka ir vecāki,nenozīmē taču,ka var mani nolīdzināt gar zemi un izturēties ar necieņu!

Tad ja vecāki izturas ar necieņu, tad tev nav jādzīvo kopā ar viņiem, ja vien neesi nepilngadīga. Ja esi nepilngadīga, varbūt ir krustvecāki, vecmammas ar ko padzīvot kopā!?

ja tik sliktas attiecības kādēļ jāpacieš? kādēļ nešķiras?

Visu laiku cenšamies māti pierunāt uz šķiršanos, bet laikam jau tās ir bailes... Bailes,ka paliks bez pajumtes? Lai gan sakām,ka tā nebūs!

Nu, ja godīgi, mans tēvs arī nav bijis nekāds ciešamais, tāpēc esmu uzaugusi ar vecmammu, tomēr jāsaprot, ka ir tādi cilvēki, kuriem vienkārši ir tāds raksturs, kāds ir. Protams, esmu mēģinājusi ar viņu runāt, bet tas ir bijis salīdzinoši lieki, jo nekas nav mainījies. Pēdējā laikā varbūt attiecības ir nedaudz mainījušās, pati neesmu tik kaprīza un riebīga, arī tētis vairs nav tik neadevkāts savā uzvedībā. Varbūt vaina ir arī tevī? Ja tomēr dāvina naudu, tad citādāk varbūt nemāk izrādīt savas rūpes. Man arī allaž dāvināja naudu vai tādas ļoti materiālas lietas, kas šķita bezpersoniskas, bet, nu, saprotu, ka citādāk tās rūpes daži cilvēki nemāk izrādīt.

Turklāt - kā parasti saka amerikāņu filmās - "My roof, my rules." Kamēr dzīvo zem viņu jumta un uz viņu rēķina, samierinies, ka ir tādas lietas, ar kurām tev ir jārēķinās, nevis mammai vai tētim.

neizmestu viņš visu ģimeni uz ielas. ja būtu tikai viņi divi tad varbūt būtu savādāk, bet ir taču arī bērni kuriem vajag kur dzīvot.
manā ģimenē tas ka vecāki izšķīrās visu atviegloja, protams finansiāli bija grūtāk, bet vismaz emocionāli bija vieglāk jo nebija viss tas vairs jāpacieš.

Turklāt, manuprāt, ir stulbi bērniem censties pierunāt vecākus šķirties, lai cik pieauguši bērni būtu. Tā ir vecāku darīšana, viņu attiecības. Jums būtu jāatbalsta vecāki, jācenšas kaut ko mainīt, runāt, varbūt ieteikt apmeklēt psihologa konsultācijas vai ko tamlīdzīgu, nevis pierunāt šķirties!

Finansiālā ziņā varētu uzturēt dzīvokli un visu pārējo,drīzāk mūs nospiež'šī cilvēka uzvedība. Tas ir neizturami,ka katru dienu jāklausās šī cilvēka neapmieirinātībā. Jau aizgājis tik tālu,ka ne tikai mammu,bet jau mani apsaukā sliktos vārdos.

Saprotu,vecāku māja,viņu noteikumi. To arī ievēroju,bet,ja pret mani ir necieņa,es nevaru otru cienīt.

Tēvs pats vienreiz dusmās mammai teica,ka šķirsies. Mamma ar mieru un pat priecīga,bet pēkšņi-viņam šī vēlme pazuda. Varbūt apzinājās,ka mammai jau paliks dzīvoklis,bet viņam būs jādodas projām!

ja ir tik liela emocionāla vardarbība pret otru tad labāk būtu šķirties. tas nav jāpacieš. neizklausās ka tas cilvķs varētu mainīties

Visu laiku cenšamies māti pierunāt uz šķiršanos, bet laikam jau tās ir bailes... Bailes,ka paliks bez pajumtes? Lai gan sakām,ka tā nebūs!

Pierunāt nav pareizi, tam jābūt viņas lēmumam. Pastāsti kurš un kā, tavuprāt, nodrošinātu pēc šķiršanās. Kāds būtu Tavs pienesums?

Ja mātei bail, ka paliks viena un bez pajumtes, tad taču tu un pārējie bērni iedrošiniet viņu , ka palīdzēsiet un tā.

Es no nākamās nedēļas sāku strādāt. Mamma arī strādā.

Reāli jau māte nevar palikt bez pajumtes,ja vēl kāds bērns ar viņu dzīvo kopā.

Un tieši tā - no šī cilvēka (tēva) ir emocionālā vardarbība. Jo viņam dusmas,ka visi no viņa atsvešinās,tāpēc ar šo emocionālo uzbrukumu, slikto izturēšanos domā,ka kaut ko mainīs uz labo pusi!Ir g;uži pretēji...

Divatā varat nodrošināt sevi pilnībā? Ar visu nepieciešamo. :) Ko brālis un māsa?

Jā,varēsim nodrošināt. Māsai un brālim jau savas ģimenes,bet nepieciešamības gadījumā ir gatavi mums palīdzēt.

Varbūt nevēlas šķirties citu iemeslu dēļ. Piemēram,zina ka bērni jau lieli un negrib vecumdienas pavadīt viena.

Maza pele, labs arguments un tā arī gadās.