Ex draugu dāvinātās rotaslietas

nenēsāju, bet nevis tāpēc, ka bijušo dāvanas, bet gan tāpēc, ka nepatīk. šad tad ielieku vienus auskarus, bet man nepatīk nēsāt daudz rotas kā tādas. man pietiek ar manu kristību krustiņu, kuru neviena rota nekad nenomainīs.
toties man bilde kopā ar bijušo joprojām stāv pie sienas, bet vīrs neņem ļaunā, jo man tā ir tāda kā glezna, kur saliktas dažādas bildes no studiju laikiem un neies jau jaukt visu ārā tās vienas bildes dēļ.

Es vispār ikdienā nekādas rotaslietas nenēsāju, laikam abi mani bijušie to bija pamanījuši, tāpēc tikai viens vienu rotaslietu ir uzdāvinājis, vienmēr dāvināja kaut ko citu. Bet to pašu vienu pāris reizes esmu nēsājusi arī pēc šķiršanās, neuzskatu, ka šķiršanās būtu iemesls nelietot lietas, kas patīk pašas par sevi nevis tikai tāpēc, ka konktrētais cilvēks dāvinājis :)

ja negatīvi ietekmē , tad metu ārā.

Nenēsāju, jo nevēlos nēsāt. Paskatoties uz tām rotām, atcerējos savas pagātnes kļūdas un man tādi atgādinājumi nav nepieciešami. Daļu esmu izmetusi, daļu atdevusi jaunākām radiniecēm, kuras ir gribējušas kādas no tām bižutērijas lietiņām, jo man nav žēl. Zelta ķēdīti atdevu draudzenei, kura nesa pārkausēt savas bijušā dāvanas, jo vairs zeltu nevalkāju.Viena mana paziņa nesen saderinājās, bet joprojām ar sentimentu valkā bijušā dāvināto saderināšanās gredzenu. Man tas nebūtu pieņemami un es tā nerīkotos, taču...

Sinepe,
nea, es ar viņu vismaz gadus 5 nebiju ne redzējusies, ne komunicējusi, viņam nav pat mazākā nojausma, kur dzīvoju. Kopīgu draugu nav.

Nu labi, saderināšanās gredzens, protams, ir tāds slidens jautājums. Var nobāzt lādītē un "noilgumu" - teiksim gadu, un tad skatīties uz to kā uz vienkārsi, glītu rotu. Tas, protams, ja tā tiešām patk. Ja nu šķiršanās ir bijusi īstena meksikāņu drāma un paskatoties uz spīguli vien šķiet, ka tūliņ viss būs no jauna jāpārdzīvo, tad tam vieta lombardā. Vai juvilieros. Nevis tā iet un pompozi mest no tilta, jūtoties kā tai pašai meksikas filmu zvaigznei.
Jums nav kādai gadījies tā, ka mīļotais uzdāvina nesmuku rotu, tādu, kas tiešām nepatīk? Un tad mirdzošām acīm lūr virsū, un gaida, kad nēsāsiet? Man šķiet, gluži neveikla situācija.

uzvilku bižutēriju un še ku re ku - dzīvokli apzaga un nav vairs rotu

Ganjau pats bijušais apzaga:D

No bijušā drauga man pārsvarā viss bija no sudraba, tā kā vairs sudrabu nenēsāju, tad arī tās vienai jaunai tīnei atdevu. Kopš nēsāju zeltu bija paspējis uzdāvināt man zelta rokassprādzi. Pēc šķiršanās to nēsāju un nekādas emocijas tas neizraisīja, bet īsti pēc tam, kad iepazinos ar savu tagadējo draugu tā ķēdīte vienā dienā vienkārši saplīsa. Tā nu sapratu, ka tā ir zīme un vienkārši saplēstu arī aiznesu uz lombardu. :)

Ilgi nēsāju ex vīra rotaslietas. līdz vienā jaukā dienā visas zeltlietas atstāju mājās, uzvilku bižutēriju un še ku re ku - dzīvokli apzaga un nav vairs rotu :D :D

Saderināšanās gredzenu iemetu sniegā. Pēc kāda laika nožēloju, jo gredzenam nebija ne vainas - ar tagadējo prātu noteikti nēsātu. :)

Vot to mešanu no tilta es nesaprotu.
Pašai nevajag, bet citai arī lai netiek.

katrs dara ká grib,nevienam nav pienákums savas rotas kádam atdot. es piem nekad nevilktu jau lietotas rotas...


es visas visu ex dávinátás rotas (ljoti daudz) atdevu draudzenes meitám, bet vairák tápéc, ka zinu, ka pati vairs nevilkshu, jo rotas bija sudraba, tadas nésáju tikai zeltu.
ex saderináshanás gredzenu neesmu vilkusi péc skjirshanás, un nezkápéc rotu ládíté tá nav, nezinu, kur pazudis, tá ka probléma atkrít

Saderināšanās gredzens aizgāja lombardā

Sākumā savāci gredzenu, un tad teic "Nē"? 0.o

Ir lietas, kas man no bijušajiem ir saglabājušās, gan dāvanas, gan vienkārši viņu lietas. Saderināšanās gredzens aizgāja lombardā, jo to nēsāt būtu par traku. Citas lietas? Kaut kādi auskari ir, nēsāju un vienalga - par dāvinātājiem nedomāju. Ir viena kaklarota, par kuru, ja tā padomāju, vairāk pat nāk prātā dāvinātāja krustmāte, nekā viņš pats.
Izlasot S80 tekstu par čībām, atcerējos, ka man ir vienas treniņbikses no viena ex - ja vajag mājās kaut ko paremontēt, tas apģērba gabals ir mana pirmā izvēle :D

Es nepiešķiru lietām tādu nozīmi - tās ir tikai lietas.

Samaara Katram savs. Man atkal nav pieņemami turēt rotas,kas ir dāvinātas ar īpašu nozīmi. Pēc šķiršanās vēl mazliet paturu,bet pēc laika izlidinu miskastē,neba nu nesmukāka kļūšu bez tiem dažiem kuloniņiem vai rokassprādzēm. Tāpat,es spriežu pēc sevi,ka nevēlētos sev gredzenu no lombarda,ko kāds jau ir pircis citai. :)

Nepatiik skatiities uz taam lietaam, visas lietas esmu nosleepusi

man problēma atkal ir tāda, ka vecāku mājās (dzīvoju kopā ar draugu) man vēl ir atstātas dažādas mantas un tur ir mana bijušā drauga vidusskolas izlaiduma grezens :D katru reizi kad viņam uzduros sēžu un prātoju, ko lai ar viņu dara, jo tās attiecības beidzās vairākus gadus atpakaļ, neesam kopš tā laika vairs kontaktējušies, katram sava dzīve, bet ārā mest tomēr tā kā žēl, jo nav vienkārši gredzens. Ir kādi ieteikumi? :)

Man tas netraucē, ja tās mantas man vēl nav pazudušas, jo man rotaslietas mūžīgi pazūd, īpaši auskari, tad neredzu nekādu problēmu valkāt. Nav jau man 3 gadi, lai taisītu drāmas. Es nēsāju arī bijušā čības, ne tāpēc, ka domāju par viņu, bet man viņas ļoti patīk! :)

Joprojām nēsāju šad tad bijušās dāvināto pulksteni. Neredzu iemeslu to izmest vai vēl nez kā citādi ar to izdarīties. Man viņš patīk. :)

Lieku. Nekādā ziņā nesaistās ar dāvinātāju.

Kad uznāk rotu nēsājamais periods, nēsāju. Neiešu tak pusi rotaslietu kastītes izlidināt laukā! :D Ja nopietni, tiešām nav nekāda sarūgtinājuma. Vienreiz gan pa psihajiem izrāvu un uzmetu auskarus virsū, teikdama, ka man no viņa neko nevajg, bet vēlāk sapratu, cik apvainojoši un vienkārši tizli tas otram liek justies.
Par atmiņām - uzzibsnī atsevišķi brīži, citreiz arī mazliet sentimentiņš ir, bet trīs dienas jāgaudo nav. Tā ir daļa manas dzīves, kura man vienmēr būs savdabīgi mīļa, noliegt šo daļu negrasos. Un negribu.