es domāju, ka kamēr sarunas neskar intīmas tēmas un pašai nav sajūta, ka tev patīk komunicēt ar VĪRIEŠIEM un ar šo vīrieti man tik ļoti saskan, patīk, bet tas ir tā - cik foršs cilvēks, interesanti runāt, viss ok. nepatīk, ka nu iedala, svešiem vīriešiem runāt nedrīkst, svešām sievietēm drīkst.
ja aiz tā nav nekādu slēptu nolūku un simpātijas, kā arī izvēle par labu pretējam dzimumam, uzsverot, ka gribi tieši ar vīriešiem kā piesaistošu dzimumu, nav nekā nosodāma. tik pat labi var būt, ka ir sieviete, kurai interesē aktīvā atpūta, sports, baiki, bet vīram nē un neies jau runāt ar sievietēm par šmotkām (lai slāpētu vēlmi pēc saistošas sarunas), tad nu sēž un kūko, jo redz - precēta sieviete nedrīkst komunicēt ar svešiem vīriešiem. šķiet, ka tas laiks jau kaut kur aizgājis.
ja man būtu tāda vēlme, es arī puisim to pateiktu, ja man būtu kādi sarunu biedri, nav nekas ievērojams, ne slēpjams. patiesībā arī ir ik pa laikam viens sarunu biedrs, precēts vīrietis, bet mūsu sarunas ir par kopīgo nozari, nav bijušas problēmas arī satikties dzīvē bārā, uzrakstīt kopā kādu darbu, apspriest valdošo situāciju utt. draugam nav bijusi ne mazākie iebildumi, man jāsēž mājās un jādomā pie sevis, ja draugs no tam lietām neko nejēdz?
ja pārmestu - tā arī teiktu, kāda autorei situācija - tu tak neatsaucies manām sarunām!
75
