Tām, kuras precētas, saderinātas

Mēs bijām kopā trīs gadus, kad vīrs mani bildināja. Dzīvojām kopā aptuveni divus gadus. Man tas likās visai loģisks solis attiecībās, par kuru jau bija neliela nojauta. Pirmās dažas dienas bija interesanta sajūta, bet, kad sākām plānot kāzas, viss likās pašsaprotami.

Nu es, personigi, jau biju pargaidijusies, 8 gadus bijam kopa, tapec ari esmu parlaimiga :D bet es vispar esmu loti emocionala, kazas noteikti ar pinkskesu. Mani daudz kas aizkustina, nespeju iedomaties kaa bildinajums varetu noritet bez emocijam.

Man liekas, ka vienkārši ikkatram no mums dzīvē ir savi laimīgie brīži, mirkļi, kuri vienmēr paliek atmiņā un ar tiem ir patīkami dalīties ar saviem tuvajiem un mīļajiem. Savukārt, forumos to ir vērts darīt, jo gatavošanās kāzām nav ikdienišķs pasākums, te var uzzināt citu pieredzi, ieteikumus, piedalīties kāzu diskusijā un, gluži saprotami, ka citas lietotājas uzzina, kuras ir saderinājušās :)

Lina, vasarā būs 10 gadi , kā esam kopā , bildināta esmu 100 reižu, pagājušā gada oktobrī aprecējamies :D

Wee, katrreiz ar gredzenu? :D Super:)

Jāsaka ka man pazinu lokā netrūkst pāru, kuri apprecas pēc piecu un vairak gadu kopa būšanas. Es to īsti nesaprotu. Man pieci gadi liekas pārāk ilgs laiks lai tāpat vien kopa pavadītu. Man personīgi žēl savu laiku uz neizlēmību.

Kapa esam piekto gadu. Lina saprotu,ka uzbrauciens ir uz mani jo savaa diskusijaa mineeju,ka visai pasaulej gribu izkliegt ,ka esmu Mrs Horne to be.

Es tiesam nezinu kadas Tev ir attiecibas , bet pavisam noteikti esam loti atskirigas.

Jaa,es ar savu ligavaini kopa esmu 5cus gadus,un zinaju ka busim kopaa lidz beigam. Bet man pashai patiik ,ka tagad esmu vinja liigavinja ne tikai draudzene.

Man vel tagad elpa aizraujas domajot par to cik loti daudz milestibas,pacietibas un izdomas vinsh ieguldija bildinajumaa.

Tas,ka nakamajaa ritaa pec bildinajuma es sanjemu zvanus no vinja gimenes saucot mani par "sister to be", "new mrs Horne" utt...

Tas ir pilingi jaunas emocijas. Es milu savu draugu un nekas nemainas iznjemot visas emocijas ir pastiprinatas. Sauc mani par mulkji bet es pat sodien saku raudat atceroties vinju uz viena celisha un kaa taja mirklii jutos.

Es nevaru parstat skatiities uz savu gredzentinju un es galiigi nejutos vainiga par to ka esmu emocionaals radijums :-D

Es neraudāju tādēļ, ka tiku bildināta vai kkā tā, bet jā, es arī gribēju visai pasaulei izbļaut - mans vīrietis mani bildināja, mēs precamies!
Nemāku teikt kādēļ tā, bet gribējās un viss.
Varbūt tādēļ, ka pēdējās ilgstošās attiecības beidzās bez bildinājuma un tas mani salauza, jo

tas taču ir skaidrs, ka tas notiks.

Visi gaidīja bildinājumu un kāzas, bet tas viss tā arī neatnāca :)

Un labi, ka tā.... :)

Wee, katrreiz ar gredzenu? Super

Ists saderināšanās gredzens man ir viens, bet bildinājumi ar improvizētiem gredzeniem daudz :D

Lina saprotu,ka uzbrauciens ir uz mani

Tas nebija uzbrauciens, patiešām! :)

Es vienkārši iedomājos, kā būtu, ja mani draugs tagad bildinātu un man liekas, ka, nu, man nebūtu tādas emocijas kā Tev! Bet tas taču nav uzbrauciens. Un man palika interesanti - vai tādas emocijas ir tikai tiem, kas tikko sākuši satikties vai arī tādiem, kas jau 5,6,7,8 gadus kopā.

Mēs bijām kopā trīs gadus, kad vīrs mani bildināja. Dzīvojām kopā aptuveni divus gadus. Man tas likās visai loģisks solis attiecībās, par kuru jau bija neliela nojauta. Pirmās dažas dienas bija interesanta sajūta, bet, kad sākām plānot kāzas, viss likās pašsaprotami.

Man liekas, ka man būtu tieši tāpat.

Man kliegt par saderināšanos negribējās, bet dalīties ar savu laimi citiem, saviem mīļākajiem un tuvākajiem cilvēkiem gan. Par kāzām gan es gribu izkliegt visai pasaulei, cik ļoti es mīlu savu vīru un cik laimīga esmu! Tas ir ļoti īpašs brīdis manā dzīvē.

Lielākā daļa vīriešu nemaz neko neplāno uz priekšu un ilgstošas nopietnas attiecības nemaz nemeklē. Es nevarētu laikam ilgāk par 2gadiem ko gaidīt, ja nav tad nav, nekas jau pārāk 5gadu laikā nemainītos.

Es vispār esmu savādāka nekā visas šajā diskusijā esošās meitenes. :D Un mans vīrs.
Man negribējas ne kliegt, ne bļaut, ne raudāt. Ne pi saderināšanās, ne pašās kāzās. Īstenībā, man tas vispār bija kā viens liels noslēpums tikai mums diviem. Pie sarakstīšanās bija tikai paši tuvākie cilvēki, kuriem netika pateikts, ka tā būs sarakstīšanās. Ar vedējiem saorganizējam visu tā, lai neviens neko nenojaustu no A līdz Z. Un tikai tā es jutos labi. Vēl ilgi, ilgi pēc kāzām es nevienam neko neteicu. Vēlāk visi paši saprata. Un kas vēl nesaprot tie ir dzirdējuši baumas.

Es esmu laimīga ar savu vīrieti. Bet laimi mēs katrs paužam savādāk. Viens grib klusi, cits grib bļāut visai pasaulei ausīs un sirdīs, vēl kādam tas ir es visiem paziņoju, cik īpaši tas ir, bet esmu ļoti ieturēta.
Man tas bija viens liels traki romantisks laiks mums diviem un tieši tā es biju laimīga. Bez visām pompozajām padarīšanām un ierastajiem rituāliem un tā, jā. :D

Apsveicu! Lai jums skaista kopdzīve un šī laimes sajūta pavada vienmēr, vienmēr (l)!
Saprotu, ka šeit esmu dīvaina, bet riņķis pirkstā un kāzu maršs, man nav bijus nepieciešamība :D mani bildināja pēc 5 gadu kopdzīves, pirms tam visus gadus tika doti mājieni, ka tas IR jādara.
Manas emocijas, kad bildināja?! - "Dumiķītis, ko Tu dari?!" :D, gredzenu nēsāju, bet atbildi vēl neesmu devusi. Neesmu klasiskais - sievietei vajag kāzas - variants. Man ir labi arī šādi :)