Abu partneru alga

Strādātu to, kas nepatīk, bet alga liela. Ja būtu lieli iekrājumi un/vai uzstājīgi dāsns vīrs ( :D ), varētu domāt par tīkamo darbu.

jaa bet nepiekriti un nenem nopietni teicienu - ka parak daudz laika pavadam darba lai stradatu kas nepatik.. un tapataas darba kas nepatik pasi nekadai izaugsmei - paaugstinajumam amataa netiecamies

Es izvelejos stradat uz sevi, attiecigi mana alga ir atkariga no paveikta. Saprotu viirs pelna vairak par mani, nekad neesmu prasijusi nevienam virietim, cik vins pelna. Tomer uzskatu japelna sievietei pasai.

Baigi atkarīgs no tā, kāds tieši tas darbs, kas patīk, ir. Ja tā ir bērnudārza audzinātāja vai darbmācības skolotājs, tad tas tomēr ir sirdsdarbs, uz ko cilvēks (domājams) ir apzināti gājis, zinajis, kādas algas ar to iegūto izglītību būs. Tad spiest cilvēku iet prom un meklēt, teiksim, labi apmaksātu kravēja vai sekretāres darbu, būtu ne visai korekti.

Ja tas "darbs, kas patīk" cilvēkam patīk tapēc, ka darba kolēģi forši, darbiņs viegls, nestresains, kafija darba garsīga, aldziņa neliela, un perspektīvu tuvu pie nulles, tad gan ir saprotams, ka otrs, tas labi pelnošais partneris var arī nebūt sajūsma par to, ka viņa mīļotais cilvēks dzīvē neko vairāk arī negrib sasniegt.

Pieredzes īsti nav.

nekur nav teikts ka kads jau nestrada uz sevi.. bet nopelnit var tikcik var..

Vispār interesants jautājums. :D
Mums ar finanšu lietām nav īsti problēmu, kaut gan draugs pelna krietni vairāk par mani-kopējs maks un abiem šādi patīk, bet ja es būtu tādā situācijā,kur es strādātu darbu, kas patīk, bet ņifiga nesaņemtu- es nezinu. Es tomēr ticu, ka ir iespējams atrast darbu, kas patīk UN labi maksā. Es negribētu plenīt tikai rēķiniem un paikai.

Ja alga būtu pietiekami laba, tad varbūt man pat patiktu tas, kas iepriekš nav paticis. Lai gan tas varbūt ir tikai sākumā tā, vēlāk jau varbūt apnīkst un jau pieriebjās, bet algas dēļ tomēr izcieš katru darba dienu.
Es strādātu tur, kur ir laba alga. Jo man ir diez gan daudz patstāvīgās izmaksas. Tā kā studēju, tad mēnesī apmēram jau aiziet 150 eur priekš studiju apmaksas vien.

ja strādā uz sevi, mīnusos nebrauc, pie tam, ja ir iespēja, ka nākotnē tas ienākumu līmenis augs (t.i., tā knapināšanās naudas ziņā nakotne atmaksāsies), tad, domāju, ir vērts palikt pie esošā modeļa.

Ir tāds amerikāņu šasumeņu autors, Dīns Kūncs (neatceros, ka to vārdu raksta). Vienai grāmatai ievada viņš stāstīja, ka kļuvis par bestselleru autoru. Viņam esot bijis darbs (ka jau visiem), bet dikti gribējies rakstīt, kam nekad neatlicis laika. Tad sieva, kas pelnīja arī labi, teica - mīļais, es pelnu normāli, uz abiem iztiksim. Tu labāk ej prom no darba un sāc rakstīt. Dodu tev divus gadus laika uzrakstīt romānu. Ta nu tos divus gadus sieva abus uzturēja. Rezultātā, domāju, ieguvēji ir abi - kā bestselleru autoru sieva viņa materiāli var atļauties vairāk, nekā agrāk.

57days
Paldies par dalīšanos viedoklī.... tiešām sakarīgs teksts un domu gājiens

Pladies arī pārējiem kuri jau komentējuši

Man grūti pateikt, jo vienlaicīgi gan darbi, kuros strādāju, patīk, gan pelnu labi. Bet, ja vīrietis un sieviete ir ilgi kopā un plāno kopīgu nākotni - vai vēl vairāk - ir precējušies un ir bērni, tad nevienam nebūtu jājūtas neērti, ka pelna vairāk. Man nebūtu problēmu ieguldīt vairāk naudas ģimenes budžetā, nekā vīrietim, ja viņš pelnītu mazāk. Tāpat arī vīram nebūtu problēmas to darīt.
Mēs abi pelnām daudz, bet vīrietim ir savs bizness, tāpēc daļu naudas viņš atkal iegulda biznesa attīstībā, tāpēc reizēm sanāk, ka kādā periodā es vairāk ieguldu savus līdzekļus ģimenes budžetam, citos periodos - viņš.

Apspriežot jautājumu "darbs, kas patīk" vs "darbs, kurā var nopelnīt" bieži vien aizmirstās viens faktors: ja cilvēkam kaut kas patīk, tatad viņš to dara bieži, līdz sāk darīt labāk nekā citi - tātad kļūst par jomas profesionāli. Un tātad spēj arī adekvāti nopelnīt.

Ok, es gan nerunāju par tādiem LV piemēriem kā, piemēram, medmāsiņas, kas dara savu sirdsdarbu, bet saņemt tik cik saņem, utml.

Harmonisku dzīvi grauj abi - gan darbs, kas nepatīk, gan mūžīgs naudas trūkums. Bet - es otru cilvēku nekad nemudinātu mainīt darbu tikai atalgojuma dēļ. Un pati arī neietu strādāt citur tikai tāpēc, ka otrs pelna vairāk. Tas gan - nerunājot par ekstrēmām situācijām, kad mājās ēst nav ko.

Nē, es labāk daru to, kas patīk, nekā strādāju par prostitūtu, piemēram, kam maksā vairāk.

man nav šādas problēmas, jo mums ar vīru ienākumi ir praktiski vienādi, bet noteikti zinu, ka nevarētu darīt darbu, kas nepatīk, tas mani iedzītu depresijā, ja uz vietu, kur mēs pavadām praktiski lielāko daļu dzīves, būtu jāiet gariem zobiem. Pat ja par to maksātu lielu naudu. Es laikam tad no kaut kā atteiktos ikdienā vai meklētu papildus haltūras un piepelnīšanās iespējas, lai var padarīt kaut ko kopā ar partneri, kurš pelna krietni vairāk, piemēram, aizbraukt ceļojumā.