Kā skrien laiks..

Aļasaka es tevi pilnībā saprotu, pašlaik jūtos tieši tāpat.

Neteicu ka tas ir viegli un izdarāms vienā dienā, atkarīgi no cilveka tas var prasīt diezgan daudz drosmes lai uzticētos un sapazītos ar svešiem cilvēkiem.

Par šo laikam pietiks runāt, tas jau ir pa citu tēmu :)

Koven, jā, un tu domā, ka ir baigi viegli atrast līdzīgi domājošus un ne-stereotipiskus cilvēkus? Nē, tā nav. Es esmu atradusi dažus, bet tas nemaina pašu galveno faktu. Kurā vietā es rakstīju, ka cenšos iespraukties starp vienaudžiem? Es to nedaru un netaisos darīt, un tā iemesla dēļ mani uzskata par neriktīgu. Nosauc piemērus, ko es varu reāli darīt? Lasīt grāmatas? Es to daru.

Priekš manis laiks skrien nenormāli ātri! Jau gads skolā atkal pagājis un es atkal gada beigās attopos, ka neko tādu neesmu paveikusi, lai ar sevi lepotos! :(

kadreiz likaas,ka laiks staav uz vietas...bet -jo vecaaks paliec, jo vairak saproti,ka nee.... tagad ne tikai dienas skrien, bet pat meneshi... un tiiiik aatri,ka liekas,ka Es nespeju paspet dzivot savu dzivi... vnk netieku lidzi laikam :(... jau tulit shis gads pusee...un visi mani plaani/merkji/sapnji reali vel stav uz vietas, jo nespeju realizet un laiks tik skrien un skrien ... beeeee...

^ mans iepriekšejais posts bija domāts Aļaskai

Ja jau tu jūties tik pieaugis, tad kapēc muļļājies?
Kapēc tad centies iespraukties starp šiem vienaudžiem ar kuriem nav ko darīt?
Tev nevis vecums ir jāmaina, bet gan cilvēki ar ko pavadīt laiku.

Vienkārsi sakot, pati vien esi vainīga ka nav ko darīt. Pamaini atieksmi. Atrodi ko darīt, kas tevi aizrauj (šādi Tu atradīsi cilvekus kas domā līdzīgi kā Tu, neatkarīgi no vecuma) un tad laiks paies krietni vien ātrāk.

Pabeigsi vidusskolu, tad jau pavisam cita lieta sāksies. Bet tev nav jāgaida līdz šim brīdim, lai kaut ko sāktu darīt.

Kaut kādā ziņā jāpiekrīt, ka skolas gadi bieži vien liekas tie saulainākie (ne pati skola, bet tas padsmitnieku vecums), reizēm atceros, cik jauka bija brīvības sajūta- eju, kur gribu,daru, ko gribu, ne ar vienu nerēķinos, pavisam sentimentālos brīžos pat aizdomājos, ka man taču toreiz bija viss. Tomēr patīt laiku atpakaļ negribētu nemaz, jo saprotu, ka tas "viss" man ir tagad- attiecības, ģimene, bērns, tāds miers un stabilitātes sajūta. Kaut arī pagātnē ir daudz mirkļu, kurus atceroties, sejā iezogas smaids, ticu, ka vēl būs daudz daudz jauku mirkļu, kuru dēļ laiku, kas rit pašlaik, ne pret ko nemainītu.

Koven, atšķirība ir diezgan liela. Jo man pašlaik ļoti traucē tā ''es muļļājos uz vietas un reāli neko nevaru darīt'' sajūta. Negribu izklausīties augstprātīgi vai iedomīgi, bet man nav ko darīt ar saviem vienaudžiem. Es nejūtos savā īstajā vecumā.

jā, es to vēlos. Kas izmainīsies? Iespējas.

Bet iespējas ir jāmāk izmantot. Ja man tagad būtu iespēja tikt pie projekta kuram budžets ir 1mil , izklausās viss forši un jauki, esmu ticis pie "lielā" piķa :D
Bet kāda iespēja ka es to mācēšu effektīvi izmantot? Liela iespēja ka es izgāstos.
Man būtu nepieciešama dzīves pieredze un man būtu jābūt gatavam ko tādu izmantot.
Lai to iegūtu man ir jādzīvo dzīve un jāuzkraj pieredze, kas prasa laiku.

Tāda bija mana iepriekšējā posta doma, kāda atšķirība ja tu šo pieredzi iegūsti piecos reālos gados vai piecos gados kas paiet kā sekunde? Tu tāpat jutīsies ka ir pagājis kaut kāds noteikts laika posms, kurā tu uzkrāji noteiktu dzīves pieredzi.

Starp citu, no Shape (pagājušā mēneša laikam) atcerējos kādu domu - daudzreiz mēs lietas atliekam uz kaut kādu "īsto brīdi" - darba maiņu/iestāšanos augstskolā/tiesību nokārtošanu/precēšanos/bērnu plānošanu/tikšanos ar draugiem/ceļojumus utt. Atliekam, jo liekas, ka šobrīd vēl nav īstais laiks, nav pietiekami daudz naudas, jūtamies nogurušas, neesam pārliecinātas utt. Bet tad jāpamēģina paskatīties uz sevi pēc 30 gadiem un jāpadomā - vai tiešām es pēc trīsdesmit gadiem, atskatoties uz šodienas sevi, joprojām gribētu šo lietu atlikt uz "vēlāk"? :)

To, ka laiks skrien, sāku tā patiesi izjust pēc 25. dzimšanas dienas. Visu laiku likās - visa dzīve ir priekšā, es vēl varu to un šito. Un tagad es aizvien vairāk pieķeru sevi pie domas, ka neesmu kaut ko paspējusi, bet no aiz kalniem jau man tuvojas 30. Brīžiem žēl, ka ar laiku esmu rīkojusies tik nelietderīgi. Tāpēc tagad cenšos lietas neatlikt. Citādi, pienāks laika beigas, bet savu laimi es visu laiku būšu atlikusi un tā pa īstam doto laiku nebūšu izbaudījusi.

"Es mīlu Jūsu meitu" mana vismīļākā latviešu filma! :D -gaļu neēdu ,dzeru tikai brūno! :D

ja kādreiz svētkus gribējās svinēt ar draugiem tusēt, tad nu mūsu saimē visiem ir tas vecums, kad Jāņi, Jaunaus gads, katra dzimene tiek svinēta ar visu milzu radu saimi

mums tāpat :)

Man laikam pēc vidusskolas bija tas lūziens, kad laiks sāka skriet.
Sapratu,ka nekad vairs nebūs tā, kā bija vidusskolā. aizgāji uz skolu, mājās jau ap 3-4iem. mājas darbi, tad haļava.
tagad padomajot, nekur nebija tik labi,kā vidusskolā-tie laiki.:D teiktu,ka mani ziedu laiki.
Nekādu komunālo maksājumu, nekādu darbu no 8-17iem. vakaros nejutos kā saņurcīta salvete...visu laiku biju kaut kādā kustībā..tad perfektie randiņu laiki, kas vidusskolai piedod vēl vairāk cukura....
Bērnam būt tajā brīdī likās tik stulbi- gribējās savu naudu, tērēt kam gribi, mamma nesaprot un komandē, bet kad esi izaudzis ar mammu pavērušās pavisam citas saiknes. Kad ir darbs, ģimene, mājas solis, bērni...kā no filmas "Es mīlu Jūsu meitu" - tur jau paveras cits bizness.:D
pilnīgi cita dzīve...
Vispār mūsu radi vienmēr ir bijuši liela saime un katru svētkus visa saime svin kopā. un saime pieaug...katram mazbērnam otrā pusīte, saime paliek lielāka un saime sāk saprats vērtības. ja kādreiz svētkus gribējās svinēt ar draugiem tusēt, tad nu mūsu saimē visiem ir tas vecums, kad Jāņi, Jaunaus gads, katra dzimene tiek svinēta ar visu milzu radu saimi. visi kopā atpūšamies..
super, kā cilvēki izaug.:)

Man vasarā sīkais prieciņš ir pēc darba iziet caur Vecrīgai, turpat nopirkt Yoyo frozen jogurt saldējumu un čāpot uz mājām ar kājām pāri tiltam un parkam :)

Koven, jā, es to vēlos. Kas izmainīsies? Iespējas.

Ja gribēsi paspēt visu, var arī nepaspēt neko. Sāc ar sev svarīgāko un rīkojies. Un neaizmirsti priecāties par sīkiem ikdienas priekiem.

Bet tagad padomājot- septembrī uz skolu aizej, Ziemassvētki un jau maija beigas.

Nu kad nav jāmācas, tā liekas, bet kad ir, tad noskaņa nav tik optimistiska. :D Septembra sākumā likās, ak, šausmas, vesels mācību gads priekšā, bet tagad maijā: ''Wow, bet ir taču jau maijs. Kā gads tik ātri pagāja?'' :D Bet tā apzināšanās, ka vienalga priekšā ir vismaz divi tādi, garlaicīgi gadi atkal liek dusmoties uz laika vilkšanos.

Priecājos, ka mans bloga ieraksts licis kādam par to aizdomāties :)