Kā skrien laiks..

Jā. Mūsmājās laiks tiešām paiet zibenīgi..
Vēl vakar ar draugu runājām,ka abiem jau 24 gadi. Esmu apstājusies pie 22 gadiem.:D
liekas,ka jau vecums klāt.
Tikko alga bija, bet jau nākamnedēļ maijs būs galā. Tad Jāņi un tad jau Ziemassvētki :D kas tad tas ir - 3 mēneši?
Liekas, ka tikko tik dzīvot sākām kopā, bet jau pāra gadi riņķī....vispār baigi.
kādreiz ņirdzu par latviešu valodas skolotāju, kad tā teica, ka gadi skrien kā stirnas, kā tajā dziesmā, bet ziniet? skrien jau ar`.:D

Kādreiz kad skolā gāju, tad gan likās, ka laiks velkas kā mūžīga. 9 mēneši skolā jāiet. pē.
Bet tagad padomājot- septembrī uz skolu aizej, Ziemassvētki un jau maija beigas.:D

Es reizēm aizdomājos, tepat lasot cosmo visādas problēmiņas. Kā agrāk skrēju pa randiņiem, kā bimbāju,kā sāpēja, kā sitos, kā ar draudzenēm piedzīvojumus meklējām ,cik sirdis esmu salauzusi, cik reizes mana sirds ir tikusi salauzta, cik reizes raudāju dēļ puiša ,domādama,ka tas ir pasaules gals :D Un man tā visa pietrūkst. Cik tas tomēr ir forši!
Cik forši bija iet uz skolu, sēdēt vienā solā ar draudzeni, starpbrīžos smaidīt puikām,apmainīties ar zīmītēm, kā mūs aiz bizēm raustija puiši, kā skolotājas bārās par skriešanu pa gaiteņiem.
Tik forši brīži mākslas skolā, kuru es tā arī nepabeidzu sava stulbuma dēļ, sīkaļa tāda.
Kā vasarās braucām uz ārzemēm zemenes lasīt, kā garā pļavā pirmo reizi kaut ko pīpējām un tad rāpojām ārā no tās pļavas, kā ar sapuvušām zemenēm mētājāmies, kā poļus un lietuviešus apbižojām. Ak,Dievs, cik foršas atmiņas! :D
Un jā, visas tās reizes,kad kaut ko dariju pirmo reizi, pirmā reize lidmašīnā, pirmais tetovējums, pirmā mīlestība, pirmais skūpsts, pirmais aplauziens bērnudārzā.

Reizēm tāāā gribas atgriezties tajā pagātnē, bet tad es padomāju... negribu atgriezties, jo kamēr būšu prom, man tik ļoti pietrūks vīra un dēliņa. :) (l)

Smaidu kā muļķe ,šito rakstot :D

Laiks skrien, bet tik un tā šobrīd ļoti gribētos to patīt uz priekšu.

Nu, patītu to laiku uz priekšu, kas izmainītos?
Paaugtos varbūt garāka? Bet pa lielam kāda jēga no tā?

Gudraka/ar lielāku dzīves pieredzi paliktu? Bet lai paliktu gudrāka tev tak jādomā laikam/dzīvei līdz. Tadā ziņā, pat ja vienas sekundes laikā tu "patītu" uz priekšu, piemēram, 5 gadus. Kā tad tu varētu zināt ka pagājusi tikai viena sekunde nevis pieci gadi, ja esi izdzīvojusi tos piecus gadus?
Pārspīlētā ziņā šī ir problema, kuras dēļ ir uzsākta tēma, bet Tu to tieši vēlies?

Priecājos, ka mans bloga ieraksts licis kādam par to aizdomāties :)

Bet tagad padomājot- septembrī uz skolu aizej, Ziemassvētki un jau maija beigas.

Nu kad nav jāmācas, tā liekas, bet kad ir, tad noskaņa nav tik optimistiska. :D Septembra sākumā likās, ak, šausmas, vesels mācību gads priekšā, bet tagad maijā: ''Wow, bet ir taču jau maijs. Kā gads tik ātri pagāja?'' :D Bet tā apzināšanās, ka vienalga priekšā ir vismaz divi tādi, garlaicīgi gadi atkal liek dusmoties uz laika vilkšanos.

Ja gribēsi paspēt visu, var arī nepaspēt neko. Sāc ar sev svarīgāko un rīkojies. Un neaizmirsti priecāties par sīkiem ikdienas priekiem.

Koven, jā, es to vēlos. Kas izmainīsies? Iespējas.

Man vasarā sīkais prieciņš ir pēc darba iziet caur Vecrīgai, turpat nopirkt Yoyo frozen jogurt saldējumu un čāpot uz mājām ar kājām pāri tiltam un parkam :)

Man laikam pēc vidusskolas bija tas lūziens, kad laiks sāka skriet.
Sapratu,ka nekad vairs nebūs tā, kā bija vidusskolā. aizgāji uz skolu, mājās jau ap 3-4iem. mājas darbi, tad haļava.
tagad padomajot, nekur nebija tik labi,kā vidusskolā-tie laiki.:D teiktu,ka mani ziedu laiki.
Nekādu komunālo maksājumu, nekādu darbu no 8-17iem. vakaros nejutos kā saņurcīta salvete...visu laiku biju kaut kādā kustībā..tad perfektie randiņu laiki, kas vidusskolai piedod vēl vairāk cukura....
Bērnam būt tajā brīdī likās tik stulbi- gribējās savu naudu, tērēt kam gribi, mamma nesaprot un komandē, bet kad esi izaudzis ar mammu pavērušās pavisam citas saiknes. Kad ir darbs, ģimene, mājas solis, bērni...kā no filmas "Es mīlu Jūsu meitu" - tur jau paveras cits bizness.:D
pilnīgi cita dzīve...
Vispār mūsu radi vienmēr ir bijuši liela saime un katru svētkus visa saime svin kopā. un saime pieaug...katram mazbērnam otrā pusīte, saime paliek lielāka un saime sāk saprats vērtības. ja kādreiz svētkus gribējās svinēt ar draugiem tusēt, tad nu mūsu saimē visiem ir tas vecums, kad Jāņi, Jaunaus gads, katra dzimene tiek svinēta ar visu milzu radu saimi. visi kopā atpūšamies..
super, kā cilvēki izaug.:)

ja kādreiz svētkus gribējās svinēt ar draugiem tusēt, tad nu mūsu saimē visiem ir tas vecums, kad Jāņi, Jaunaus gads, katra dzimene tiek svinēta ar visu milzu radu saimi

mums tāpat :)

"Es mīlu Jūsu meitu" mana vismīļākā latviešu filma! :D -gaļu neēdu ,dzeru tikai brūno! :D

To, ka laiks skrien, sāku tā patiesi izjust pēc 25. dzimšanas dienas. Visu laiku likās - visa dzīve ir priekšā, es vēl varu to un šito. Un tagad es aizvien vairāk pieķeru sevi pie domas, ka neesmu kaut ko paspējusi, bet no aiz kalniem jau man tuvojas 30. Brīžiem žēl, ka ar laiku esmu rīkojusies tik nelietderīgi. Tāpēc tagad cenšos lietas neatlikt. Citādi, pienāks laika beigas, bet savu laimi es visu laiku būšu atlikusi un tā pa īstam doto laiku nebūšu izbaudījusi.

Starp citu, no Shape (pagājušā mēneša laikam) atcerējos kādu domu - daudzreiz mēs lietas atliekam uz kaut kādu "īsto brīdi" - darba maiņu/iestāšanos augstskolā/tiesību nokārtošanu/precēšanos/bērnu plānošanu/tikšanos ar draugiem/ceļojumus utt. Atliekam, jo liekas, ka šobrīd vēl nav īstais laiks, nav pietiekami daudz naudas, jūtamies nogurušas, neesam pārliecinātas utt. Bet tad jāpamēģina paskatīties uz sevi pēc 30 gadiem un jāpadomā - vai tiešām es pēc trīsdesmit gadiem, atskatoties uz šodienas sevi, joprojām gribētu šo lietu atlikt uz "vēlāk"? :)

jā, es to vēlos. Kas izmainīsies? Iespējas.

Bet iespējas ir jāmāk izmantot. Ja man tagad būtu iespēja tikt pie projekta kuram budžets ir 1mil , izklausās viss forši un jauki, esmu ticis pie "lielā" piķa :D
Bet kāda iespēja ka es to mācēšu effektīvi izmantot? Liela iespēja ka es izgāstos.
Man būtu nepieciešama dzīves pieredze un man būtu jābūt gatavam ko tādu izmantot.
Lai to iegūtu man ir jādzīvo dzīve un jāuzkraj pieredze, kas prasa laiku.

Tāda bija mana iepriekšējā posta doma, kāda atšķirība ja tu šo pieredzi iegūsti piecos reālos gados vai piecos gados kas paiet kā sekunde? Tu tāpat jutīsies ka ir pagājis kaut kāds noteikts laika posms, kurā tu uzkrāji noteiktu dzīves pieredzi.

Koven, atšķirība ir diezgan liela. Jo man pašlaik ļoti traucē tā ''es muļļājos uz vietas un reāli neko nevaru darīt'' sajūta. Negribu izklausīties augstprātīgi vai iedomīgi, bet man nav ko darīt ar saviem vienaudžiem. Es nejūtos savā īstajā vecumā.

Kaut kādā ziņā jāpiekrīt, ka skolas gadi bieži vien liekas tie saulainākie (ne pati skola, bet tas padsmitnieku vecums), reizēm atceros, cik jauka bija brīvības sajūta- eju, kur gribu,daru, ko gribu, ne ar vienu nerēķinos, pavisam sentimentālos brīžos pat aizdomājos, ka man taču toreiz bija viss. Tomēr patīt laiku atpakaļ negribētu nemaz, jo saprotu, ka tas "viss" man ir tagad- attiecības, ģimene, bērns, tāds miers un stabilitātes sajūta. Kaut arī pagātnē ir daudz mirkļu, kurus atceroties, sejā iezogas smaids, ticu, ka vēl būs daudz daudz jauku mirkļu, kuru dēļ laiku, kas rit pašlaik, ne pret ko nemainītu.

Ja jau tu jūties tik pieaugis, tad kapēc muļļājies?
Kapēc tad centies iespraukties starp šiem vienaudžiem ar kuriem nav ko darīt?
Tev nevis vecums ir jāmaina, bet gan cilvēki ar ko pavadīt laiku.

Vienkārsi sakot, pati vien esi vainīga ka nav ko darīt. Pamaini atieksmi. Atrodi ko darīt, kas tevi aizrauj (šādi Tu atradīsi cilvekus kas domā līdzīgi kā Tu, neatkarīgi no vecuma) un tad laiks paies krietni vien ātrāk.

Pabeigsi vidusskolu, tad jau pavisam cita lieta sāksies. Bet tev nav jāgaida līdz šim brīdim, lai kaut ko sāktu darīt.

^ mans iepriekšejais posts bija domāts Aļaskai

kadreiz likaas,ka laiks staav uz vietas...bet -jo vecaaks paliec, jo vairak saproti,ka nee.... tagad ne tikai dienas skrien, bet pat meneshi... un tiiiik aatri,ka liekas,ka Es nespeju paspet dzivot savu dzivi... vnk netieku lidzi laikam :(... jau tulit shis gads pusee...un visi mani plaani/merkji/sapnji reali vel stav uz vietas, jo nespeju realizet un laiks tik skrien un skrien ... beeeee...