Dažas komentētājas jūtami vēlējās parādīt, cik viņas varonīgas, gudras, pieaugusās un pārāk par citām - jo viņas spēj neslimot, darbu un koleģiālās attiecības vērtē kā vienu no svarīgākajām lietām, atbalsta darba devēju un pat spēj viņu attaisnot. Diemžēl, efekts ir pretējs. Ir jāsaprot, ka ņemot darbā cilvēku viņš būs cilvēks. Viņam vajadzēs algu, viņam būs jāņem slimības lapa, viņš gribēs savas brīvdienas, viņš gribēs pusdienu pārtraukumu, viņam būs jāiet uz bērēm, viņam būs atvaļinājums, viņam būs prasības un tiesības. Un, jā - viņam ir pienakums veikt savu darbu pc labākās sirdsapziņas un to nekavēt. Neradī zaudējumus uzņēmumam savas vainas pēc. Bet ir arī zaudējumi, kuri ir cilvēciski - piemēram, kasē mīnusi.
Darba devējs nav bruņinieks baltā zirgā, kurš nāks un dos Tev svabadas. Mēs katrs pats esam. Pakļauties šādiem notiekumiem, kuri iet pretrunā ar likumu un tos attaisnot - ir vega domāšana. Ja kas tāds ir nepieciešams darba devējam - viņam jāalgo roboti. Ja kas tāds ir pieņemams darbiniekam - viņš... nu, ir dīvains. Un viņš nodara kaitējumu sabiedrībai. Viena visatļautība noved pie citas līdz tā kļūst par normālu, vispār pieņemtu, taču nerakstīu praksi riņķī apkārt.
Starpcitu, tās kuras šeit saka - slimības lapas tiek ņemtas bez pamata. Ne jūsu varā to būs lemt. Slimības lapa ir - tad ir. Un diez vai darba devējam ir tiesības skriet uz mājām pie darbinieka, lai rautu viņu laukā no gultas uz darbu.
Es, piemēram, slimības lapu esmu ņēmusi divas reizes dzīvē. Vienu reizi ar smadzeņu satricinājumu, otru reizi - dēļ gastroenteroloģiskām kaitēm. Darba devējs pat necentās apstrīdēt, ka brīdī, kad es sēdēju parkā uz soliņa bāla kā līķis, tiešām esmu darbnespējīga.
5
